Vai uzņēmumam ir vajadzīgs savs serveris un cik tas maksā piecos gados
Rēķins par savu serveri sastāv no sešām rindām, no kurām piedāvājumā redzama tikai pirmā. Šeit ir visas sešas ar publiskām cenām — un nodokļu ietaupījums, kura Latvijas sabiedrībai ar ierobežotu atbildību nav.
Rēķins par savu serveri sastāv no sešām rindām, no kurām piedāvājumā redzama tikai pirmā. Šeit ir visas sešas ar publiskām cenām — un nodokļu ietaupījums, kura Latvijas sabiedrībai ar ierobežotu atbildību nav.
„Sava servera vairs nav, mēs visu turam mākonī“ un „savs serveris piecos gados atmaksājas“ ir divi teikumi, kurus vienā un tajā pašā nedēļā var dzirdēt no diviem cilvēkiem, kuri abi strādā ar datoriem un abi ir pārliecināti. Interesantākais ir tas, ka gandrīz neviens no viņiem nav izrēķinājis ne vienu, ne otru variantu līdz galam, jo rēķins sastāv no sešām rindām, no kurām piedāvājumā parasti ir redzama tikai pirmā.
Šis raksts izrēķina abas puses ar publiskām cenām un nosauc arī to rindu, kuru Latvijā visbiežāk saskaita nepareizi — nodokļu ietaupījumu, kura sabiedrībai ar ierobežotu atbildību vienkārši nav. Runa nav par to, kāds mitināšanas plāns vajadzīgs mājaslapai; uz šo jautājumu atbild atsevišķs raksts par koplietošanas hostingu, VPS un mākoņserveri. Šeit ir uzņēmuma sistēmas, viena fiziska mašīna un jautājums, vai to pirkt vai īrēt.
Ko tieši mēs salīdzinām un kuras sešas rindas veido rēķinu
Salīdzinājums ir starp mašīnu, ko uzņēmums nopērk un noliek pie sevis, un līdzvērtīgu mašīnu, ko tas īrē no datu centra, abos gadījumos skatoties piecus gadus uz priekšu. Piecu gadu logs nav izvēlēts patvaļīgi — tas ir aptuvenais laiks, pēc kura serveris vairs nav garantijā un sāk prasīt lēmumu, un tas ir arī laiks, kurā īres maksājumi paspēj sasummēties līdz pirkuma cenas kārtai. Īsāks logs vienmēr izskatās labvēlīgs īrei, garāks vienmēr izskatās labvēlīgs pirkumam, tāpēc jebkurš šāds aprēķins ir jālasa kopā ar tā periodu.
Rindas ir sešas, un tikai pirmā parasti nonāk prezentācijā. Dzelzs cena. Elektrība. Telpa un tās dzesēšana. Programmatūras licences, ja tās vispār ir vajadzīgas. Cilvēka laiks, kas uztur sistēmu, atjaunina to un reaģē, kad kaut kas nostrādā piektdienas vakarā. Un beidzot garantija ar to, kas notiek pēc tās beigām. Īrētajā pusē pirmās trīs rindas ir iekļautas cenā, ceturtā parasti nav, piektā ir atkarīga no tā, cik daudz pakalpojumu iekļauts līgumā, un sestā vienkārši pazūd, jo dzelzs nav Jūsu.
Tālāk katrai rindai ir īsts skaitlis no publiska avota, un tur, kur godīga skaitļa nav, tas ir pateikts tieši. Divas no sešām rindām ar publiskiem avotiem noslēgt neizdodas, un tas nav aprēķina trūkums, bet pats svarīgākais, ko no šāda salīdzinājuma var iemācīties — proti, ka lielākā nenoteiktība slēpjas tieši tajās rindās, kuras parasti aizpilda ar sajūtu.
Vēl viena lieta, ko der nolikt uz galda pirms rēķināšanas, ir tas, ka abas puses nav viens un tas pats produkts, pat ja specifikācija sakrīt. Nopērkot mašīnu, uzņēmums iegūst īpašumu, kuru var pārkonfigurēt, pārcelt vai pārdot, un vienlaikus uzņemas visu, kas ar to var notikt. Īrējot, tas iegūst pakalpojumu ar noteiktu atbildības robežu un zaudē iespēju rīkoties ar dzelzi pēc saviem ieskatiem. Tabulā šī atšķirība neparādās, jo tā nav naudā, taču tieši tā izšķir vairākumu īsto lēmumu, un tāpēc ir godīgi to nosaukt pirms skaitļiem.
Dzelzs cena, ko redz uzreiz un kas nav tā, kas rakstīta reklāmā
Dell PowerEdge T360 ir tipiska viena procesora torņa mašīna, ko mazs uzņēmums nopirktu savai serveru telpai. Dell ASV veikalā tā sākas ar 5599 dolāriem, taču tā konfigurācija ir viens četrkodolu Xeon E-2414, viena 32 gigabaitu atmiņas planka, viens divu terabaitu disks un — tas ir svarīgākais — viens gads pamata atbalsta. Dell Īrijas konfiguratorā līdzīga, bet reālāk saliktā mašīna ar diviem barošanas blokiem, RAID kontrolieri un četrdesmit mēnešu atbalstu maksā €10 982,22 bez pievienotās vērtības nodokļa.
Starpība starp šiem diviem skaitļiem nav atlaide, bet divas dažādas mašīnas, un tieši šeit rodas lielākā daļa nepatiesu salīdzinājumu. Atbalsta pagarināšana no pamata līmeņa uz tādu, kurā tehniķis ierodas nākamajā darba dienā, tajā pašā konfiguratorā maksā vēl €658,57, bet četru stundu reakcija — €1333,66, un maksimālais piedāvātais termiņš ir pieci gadi. HPE savā veikalā to pašu klasi rāda gan par 7017, gan par 3590 dolāriem divās dažādās savas mājaslapas vietās, kas ir laba atgādne: „sākot no“ cena serveriem nav cena, bet ielūgums atvērt konfiguratoru.
Praktiskā secība tāpēc ir apgriezta parastajai. Vispirms tiek uzrakstīts, kas mašīnai jāizdara un cik ilgi tai jābūt garantijā, tad tas tiek salikts konfiguratorā ar visām rindām, un tikai iegūtais skaitlis ir tas, ko drīkst salīdzināt ar īres cenu. Pirkuma pusē ir vēl viena rinda, kuru šajā brīdī neviens neredz — kas notiek sestajā gadā, kad garantija ir beigusies un disks izlec sestdienas naktī.
Konfiguratorā ir arī vairākas rindas, kuras cenu maina vairāk nekā procesors, un tās parasti izvēlas pēc ieraduma. Divi barošanas bloki karstās maiņas šasijā tajā pašā Dell konfigurācijā maksā par €507,12 vairāk nekā vienkāršāks pāris un par €714,63 vairāk nekā viens neredundants bloks; RAID kontroliera nomaiņa uz vienkāršāku modeli atņem €1982,02. Neviens no šiem lēmumiem nav pareizs vai nepareizs pats par sevi, taču redundantie bloki kopā ar RAID kontrolieri ir ap 23 procentiem no mašīnas cenas, un tos ir vērts pieņemt apzināti, nevis atstāt tā, kā konfigurators tos ir salicis pēc noklusējuma.
Elektrība, kur svarīgākais ir josla, nevis cena
Elektrības cenu uzņēmumiem publicē Eurostat, un tur ir viena detaļa, kas maina rezultātu gandrīz divkārt. Cenas ir sagrupētas pēc gada patēriņa joslām, un viens serveris, kas patērē piecdesmit vatus nepārtraukti, gadā apēd apmēram 0,44 megavatstundas — tas ir, tas nokļūst pašā mazākajā joslā, nevis tajā, par kuru raksta ziņu virsraksti. Latvijā pagājušā gada otrajā pusē mazākajā joslā uzņēmums maksāja €0,2450 par kilovatstundu bez atgūstamā pievienotās vērtības nodokļa, bet vidējā joslā — €0,1361.
Starpība ir 1,8 reizes, un tā ir tieši tā vieta, kur labi domāts aprēķins kļūst par nepatiesu. Ja skaitļus ievieto pareizajā joslā, tad serveris, kura procesora siltumizkliede ir 55 vati, gadā elektrībā izmaksā ap €118 un piecos gados ap €590. Tas nav daudz salīdzinājumā ar dzelzs cenu, un tieši tāpēc šo rindu ir vērts izrēķināt godīgi, nevis izlaist: tā nav tā rinda, kas izšķir lēmumu, un aprēķins, kurā tā ir uzpūsta, zaudē uzticamību arī pārējās rindās.
Vēl viena kļūda šajā rindā ir barošanas bloka jauda. Dell instalācijas rokasgrāmatā ir tieši uzrakstīts, ka siltuma aprēķins tiek veikts pēc barošanas bloka nominālās jaudas un ka patēriņu vajag pārbaudīt ar Dell Energy Smart Solution Advisor, tāpēc 450 vatu bloks nenozīmē 450 vatu rēķinu. Procesoru siltumizkliede tajā pašā konfiguratorā svārstās no 35 līdz 95 vatiem, un tā arī nav patēriņš, tikai tā tuvākā publiskā aptuvenā vērtība, ko ražotājs sniedz.
Vēl viens iemesls izrēķināt šo rindu pašam ir tas, ka Eiropā cenas atšķiras vairāk nekā trīs reizes. Tajā pašā periodā vidējā joslā Somijā uzņēmums maksāja €0,0748 par kilovatstundu, Zviedrijā €0,0970, bet Īrijā €0,2552 un Vācijā €0,2264, kamēr Eiropas Savienības vidējais bija €0,1837. Tas nozīmē, ka viens un tas pats aprēķins Helsinkos un Frankfurtē dod dažādas atbildes, un tieši tāpēc datu centri Ziemeļvalstīs pastāv — bet arī to, ka svešā valstī veikts salīdzinājums Jūsu situācijā var būt vienkārši nepareizs.
Telpa un dzesēšana, kur godīgā atbilde ir „mēs nezinām“
Dzesēšanas rindu parasti aizpilda ar skaitli, ko sauc par PUE — attiecību starp visu, ko datu centrs patērē, un to, ko patērē pati tehnika. Uptime Institute ikgadējā aptaujā, kurā pērn piedalījās 681 datu centrs, šī attiecība vidēji bija 1,54, bet objektos, kas nodoti pēdējos piecos gados, — 1,48. Šie skaitļi ir pareizi un noderīgi, taču tie apraksta profesionāli būvētas zāles, nevis skapi gaiteņa galā ar sadalīto gaisa kondicionieri.
Skapim ar kondicionieri publiska PUE nav, un mēs to šeit neizdomāsim. Praktiski tas nozīmē divas lietas. Pirmkārt, ja mašīna stāv birojā, tad dzesēšanas izmaksas ir jāizmēra pašam — vienkāršākais veids ir salīdzināt elektrības rēķinu vasarā un ziemā. Otrkārt, telpai ir izmaksas, kas nav elektrība: vieta, kuru citādi izmantotu, nepārtrauktās barošanas avots ar akumulatoriem, kuri paši ir jāmaina, un tas, ka kāds atbild par temperatūru arī atvaļinājuma laikā. Šīs izmaksas nav lielas, bet tās nav nulle, un īrētajā pusē to nav vispār.
Ir arī viena telpas izmaksa, kuru nevar izteikt naudā un kura tomēr ir reāla: troksnis un siltums birojā, kur cilvēki strādā. Servera ventilatori zem slodzes ir skaļi, un tā ir viena no biežākajām praktiskajām sūdzībām mazā uzņēmumā, kas mašīnu ir nolicis blakus darbavietām. Datu centrā šīs problēmas nav nevienam, un mājās pie tās parasti pierod, atrodot tai kaut kādu skapi — kurš pēc tam ir tieši tā telpa, kurai nav ne mērītas temperatūras, ne aprēķinātas dzesēšanas.
Cilvēka laiks, kura nav nevienā cenrādī
Piektā rinda ir tā, kuru salīdzinājumos izlaiž visbiežāk, jo tai nav publiskas cenas: kāds atjaunina operētājsistēmu, pārbauda, vai dublējumkopijas tiešām atjaunojas, seko diska stāvoklim un ir sasniedzams tad, kad kaut kas nostrādā ārpus darba laika. Šis darbs pastāv abās pusēs, ja mašīna ir neapkalpota, un pazūd tikai tad, kad tas ir nopirkts kopā ar serveri kā pakalpojums.
Godīgi ir pateikt, ka publisku Latvijas sistēmu administratora stundas likmi mēs neatradām un neizdomāsim. Ko varam nosaukt, ir mūsu pašu publicētā likme izstrādes darbam — €50 stundā — un tā šeit der tikai kā mērogs, nevis kā tirgus cena administrēšanai. Ar šo mērogu divas stundas mēnesī ir €6000 piecos gados, bet piecas stundas mēnesī jau ir €15 000, tas ir, daudzkārt vairāk nekā visa elektrība un vairāk nekā pati saliktā torņa cena pirms licencēm.
Tieši šī rinda visbiežāk apgriež rezultātu otrādi. Pirkuma pusē tā ir neredzama, jo darbu izdara cilvēks, kurš jau ir algas sarakstā, un tāpēc tā neparādās nevienā tabulā; īres pusē tā ir vai nu tāda pati neredzama, vai iekļauta cenā un tāpēc redzama. Salīdzinājums, kurā viena puse rāda šo rindu un otra to slēpj, nav salīdzinājums — un tas ir biežākais veids, kā savs serveris tabulā izskatās lētāks, nekā izrādās praksē.
Pie šīs rindas pieder arī viena mazāk acīmredzama izmaksa — aizvietojamība. Ja serveri pazīst viens cilvēks un tas cilvēks aiziet vai saslimst, tad zināšanas par to, kā mašīna ir salikta, aiziet kopā ar viņu, un nākamais sāk ar izmeklēšanu. Šī risinājuma cena parādās tikai vienu reizi un parasti sliktākajā iespējamajā nedēļā, tāpēc to nevar izrēķināt iepriekš; ko var, ir prasīt, lai konfigurācija būtu pierakstīta un dublējumkopiju atjaunošana pārbaudīta pēc grafika, nevis pēc atmiņas.
Licences ir vieta, kur savs serveris pēkšņi maksā vai pēkšņi ietaupa
Ja sistēma strādā uz Linux ar PostgreSQL vai MariaDB, licenču rindas nav vispār, un vienīgā izmaksa ir cilvēks, kas to uztur. Ja sistēma prasa Windows Server, rinda parādās un tā ir lielāka, nekā izskatās: licencē pēc kodoliem, minimums ir astoņas kodolu licences uz procesoru un sešpadsmit uz serveri pat tad, ja procesors ir viens, un papildus tam katram lietotājam vai ierīcei ir vajadzīga piekļuves licence. Microsoft savā cenrādī norāda ieteicamo mazumtirdzniecības cenu 1176 dolāru par sešpadsmit kodolu licencēm, bet Dell tajā pašā konfiguratorā to pašu produktu pārdod par €1571,33.
Datubāzes licence ir vēl asāka. SQL Server standarta izdevums Microsoft cenrādī maksā 3945 dolārus par divu kodolu paku, un minimums ir četras licences uz fizisku procesoru, tātad zemākais iespējamais rēķins ir 7890 dolāru. Fizisko kodolu modelī standarta izdevums sedz tikai fizisko vidi, ne virtuālās mašīnas uz tās, un licencēšana pēc virtuālās vides ar minimumu četras licences uz katru ir atsevišķs ceļš, kas pieejams tikai ar programmatūras nodrošinājumu vai abonementu. Arguments par labu savai dzelzij nāk no Windows Server, kur cits noteikums: sešpadsmit kodolu licence, piešķirta fiziskajai mašīnai, sedz resursdatoru un divas virtuālās mašīnas, savukārt četrām divu kodolu mākoņa mašīnām, licencētām katrai atsevišķi, vajag trīsdesmit divas kodolu licences, jo minimums tur ir astoņas uz mašīnu.
Šis nav stāsts un nav vispārinājums, bet ražotāja licencēšanas noteikums, ko var izlasīt viņa paša dokumentā. Tieši tāpēc licenču rinda ir jāizrēķina pirms visa pārējā: ja atbilde ir Linux, tā ir nulle abās pusēs un neko neizšķir, bet ja atbilde ir Windows kopā ar SQL Server, tad licences var būt lielākā rinda visā piecu gadu tabulā un tās var pārsvērt gan dzelzs cenu, gan īres maksu.
Piekļuves licences ir atsevišķa rinda, kuru viegli aizmirst, jo tā aug līdz ar uzņēmumu. Tajā pašā Dell konfiguratorā viena Windows Server lietotāja piekļuves licence maksā €87,82, bet ierīces licence €68,88, tāpēc divdesmit darbinieku birojam tā ir aptuveni €1750 papildus servera un operētājsistēmas cenai. Šīs licences Windows Server prasa papildus kodolu licencēm, nevis to vietā. SQL Server standarta izdevumam Microsoft cenrādī ir arī otrs modelis — servera licence 989 dolāri plus piekļuves licence 230 dolāri katram, un pret četru kodolu minimuma 7890 dolāriem tas ir izdevīgāks aptuveni līdz trīsdesmit lietotājiem. Šī robeža nav nekur uzrakstīta kā ieteikums; tā ir vienkārša dalīšana, kuru var izdarīt pats.
Nomas puse ar īstām cenām, nevis ar apaļu skaitli
Nomas pusē cenas ir publiskas un tās var salikt uz papīra tajā pašā minūtē. Hetzner fiziski nodalīts serveris AX42 ar astoņu kodolu procesoru, 64 gigabaitu atmiņu un diviem NVMe diskiem maksā €97,30 mēnesī bez nodokļa, pieskaitot €1,70 par adresi un €49 vienreizējas iestatīšanas, kas piecos gados dod €5989. OVH Advance-1 līdzvērtīgā paaudzē maksā €159,99 mēnesī ar tikpat lielu iestatīšanas maksu, kas piecos gados dod €9759,39. Scaleway līdzīgu mašīnu piedāvā par €89,99 mēnesī.
Pie šiem skaitļiem ir divas piezīmes, bez kurām salīdzinājums nav godīgs. Pirmā ir tā, ka šīs ir neapkalpotas mašīnas: datu centrs garantē, ka dzelzs strādā un tīkls ir, bet operētājsistēmu atjaunina, dublējumus pārbauda un incidentus risina Jūsu cilvēks. Otrā ir tā, ka lētākie sarakstu ieraksti nav salīdzināmas mašīnas — piecu eiro serveris ar diviem kodoliem un četriem gigabaitiem atmiņas ir pilnīgi cita klase, un ievietot to tabulā pretī desmit tūkstošu eiro tornim nozīmē salīdzināt cenas, nevis risinājumus.
Mūsu pašu pārvaldīta hostinga un serveru nomas cena sākas no €45 mēnesī, kas piecos gados ir €2700, taču tas ir trešais produkts, nevis lētāka versija pirmajiem diviem. Tajā cenā ir iekļauts arī tas, ko neapkalpotā mašīnā dara Jūsu cilvēks: operētājsistēmas atjauninājumi, drošības konfigurācija, ikdienas dublējumkopijas ar trīsdesmit dienu glabāšanu, uzraudzība visu diennakti un viens atbildīgais cilvēks. Salīdzinot šīs trīs cenas savā starpā, salīdzinām atšķirīgu darba apjomu, nevis atšķirīgu dzelzi.
Nomas pusē ir arī divas rindas, kuras cenrādī ir mazās burtiņās un kuras var būt izšķirošas, ja sistēma sūta daudz datu. Pirmā ir izejošā datu plūsma: fiziski nodalītiem serveriem tā parasti ir neierobežota, taču ar ātrāku pieslēgumu tas vairs nav tā un virs noteikta apjoma sāk maksāt par terabaitu. Otrā ir iestatīšanas maksa, kas pie dažiem pakalpojumu sniedzējiem ir vienāda ar mēneša maksu un šā gada vasarā tika paaugstināta. AWS loģika ir vēl citāda — pirmie simts gigabaiti mēnesī uz internetu ir bez maksas, un pēc tam maksā par katru gigabaitu, kas mājaslapai neko nenozīmē, bet datu apmaiņai starp sistēmām nozīmē ļoti daudz.
Kur nodokļu arguments Latvijā nestrādā
Visbiežāk dzirdētais arguments par labu pirkumam skan tā: serveris ir pamatlīdzeklis, to noraksta piecos gados, un šis nolietojums samazina peļņu, tātad arī nodokli. Latvijā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību tas nav pareizi, un iemesls ir pašā uzņēmumu ienākuma nodokļa konstrukcijā: nodoklis tiek maksāts nevis no nopelnītās peļņas, bet no sadalītās, tas ir, tad, kad peļņa tiek izmaksāta dividendēs vai izlietota mērķiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību. Nolietojuma normu šajā likumā nav vispār.
Praktiski tas nozīmē, ka servera nopirkšana no nesadalītās peļņas nav ar nodokli apliekams notikums, bet tā arī nerada ietaupījumu, ko varētu ierakstīt piecu gadu tabulā. Nolietojuma normas — tostarp 35% degresīvi vai trīs gadi lineāri skaitļošanas tehnikai — atrodas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā un attiecas uz saimnieciskās darbības veicēju, nevis uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Vēl viens bieži citēts avots, Ministru kabineta 1994. gada noteikumi par nolietojuma normām, spēku ir zaudējis.
Piecu gadu lietderīgās lietošanas laiks datortehnikai Latvijas dokumentos tiešām parādās, taču budžeta iestāžu grāmatvedības kārtībā, nevis privāta uzņēmuma nodokļu aprēķinā. Tāpēc, ja piedāvājumā vai prezentācijā ir rinda „nodokļu ietaupījums no nolietojuma“, tā ir jāpajautā precīzāk: uz kāda likuma pamata un kādam nodokļa maksātāja veidam. Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību atbildes visbiežāk nav, un tabulā šī rinda ir vienkārši jāizdzēš.
No tā neizriet, ka pirkums Latvijā ir nelabvēlīgs — izriet tikai tas, ka priekšrocība ir citur. Uzņēmumu ienākuma nodokļa konstrukcija nozīmē, ka peļņa, kas paliek uzņēmumā un tiek ieguldīta saimnieciskajā darbībā, netiek aplikta, un serveris ir tieši tāds ieguldījums. Tas ir naudas plūsmas arguments, ne nodokļu ietaupījums, un starpība starp šiem diviem formulējumiem ir tā, ka pirmais ir patiess, bet otrais rada gaidas par summu, kuras nebūs. Grāmatvedībā nolietojums, protams, joprojām tiek aprēķināts gada pārskatam, tikai tas nesamazina maksājamo nodokli tā, kā tas notiek valstīs ar peļņas nodokli.
Kad savs serveris tomēr uzvar
Pirmais un skaidrākais gadījums ir licencēšana, par ko bija runa iepriekš: ja slodze prasa daudz kodolu un programmatūra tiek licencēta pēc tiem, tad viena fiziska mašīna, kas licencēta vienreiz, var izmaksāt būtiski mazāk nekā tā pati jauda, sadalīta pa vairākām virtuālām mašīnām. Šis nav aptuvens apsvērums, bet aritmētika uz ražotāja publicētajiem noteikumiem, un tā ir jāizrēķina pirms platformas izvēles, nevis pēc.
Otrais ir prasība par datu glabāšanas vietu, un šeit ir vērts būt precīzam. Vispārīgā datu aizsardzības regula regulē datu nosūtīšanu ārpus Eiropas Ekonomikas zonas, tāpēc serveris Vācijā vai Somijā tai atbilst tāpat kā serveris Rīgā, un „regula prasa serveri Latvijā“ nav pareizs teikums. Konkrētu valsti tiešām var prasīt līgums vai iepirkuma nolikums, un tad avots ir tas dokuments, nevis likums vispār. Ja nozare prasa glabāšanu tieši Latvijā, mēs to nodrošinām arī īrētajā pusē.
Trešais ir attālums līdz iekārtām. Ja sistēma vada ražotnes līniju un reakcijas laiks tiek mērīts milisekundēs, tad mašīna cehā blakus iekārtām ir inženiertehniski pamatota, un šo argumentu mēs neapstrīdam. Godīgi ir arī pateikt, ka publisku dokumentu, kas šo prasību noformulētu skaitliski vispārīgā gadījumā, mēs neatradām, tāpēc to ir vērts uzskatīt par inženierijas apsvērumu, kuru pierāda konkrētā ražotne, nevis par noteikumu.
Ceturtais ir vienkāršs naudas gadījums: ja serveris nopirkts pirms diviem gadiem un garantija samaksāta uz pieciem, tad atlikušie trīs gadi jau ir apmaksāti un pāreja uz īri tos vienkārši izmet. Tas ir derīgs naudas plūsmas arguments, tikai ne nodokļu arguments, un tos abus mēdz sajaukt tieši tāpēc, ka grāmatvedībā tie parādās vienā tabulā.
Kā izrēķināt savu skaitli, nevis pārņemt svešu
Aprēķins, kas kaut ko izšķir, sākas ar konfigurāciju, nevis ar cenu. Uzrakstiet, cik kodolu, cik atmiņas un cik diska vietas sistēmai patiešām vajag šodien un cik tai vajadzēs pēc trim gadiem, un tikai pēc tam meklējiet cenas — vienu ražotāja konfiguratorā ar visām atbalsta rindām, otru datu centra cenrādī tai pašai specifikācijai. Šie divi skaitļi ir vienīgie, kas ir tiešā veidā salīdzināmi, un tie parasti atrodas tuvāk viens otram, nekā gaidīts.
Tad pieskaitiet pārējās piecas rindas abām pusēm, tostarp tās divas, kuras nevar noslēgt ar publisku avotu, un pierakstiet, ar kādu pieņēmumu tās aizpildītas. Ja rezultāts mainās, mainot vienu pieņēmumu, tad lēmumu izšķir tieši tas pieņēmums, nevis serveris — un tad ir vērts to pieņēmumu pārbaudīt, nevis izvēlēties platformu. Šī ir arī vienīgā vieta, kur mēs iesakām sākt: nevis ar jautājumu „pirkt vai īrēt“, bet ar jautājumu „kura rinda šajā tabulā ir lielākā“.
Ir arī viena pārbaude, kas maksā piecas minūtes un pasargā no lielākās kļūdas. Paņemiet gatavo tabulu un pajautājiet, kurā rindā ir pieņēmums, nevis cena. Ja izrādās, ka izšķirošā rinda ir cilvēka laiks vai dzesēšana, tad lēmums patiesībā nav par serveri, bet par to, cik daudz darba uzņēmums grib turēt pie sevis, un uz šo jautājumu neviens cenrādis neatbild. Ja izšķirošā rinda ir licences, tad lēmums ir par programmatūru, nevis par dzelzi, un to var pārbaudīt, pirms vispār tiek izvēlēts, kur mašīna stāvēs.
Ja Jums ir konfigurācija un vajag pretī īsu, salīdzināmu piedāvājumu ar iekļauto darbu un bez slēptām rindām, uzrakstiet mums. Ja lēmums ir jau pieņemts par labu savai dzelzij, tas nemaina neko no iepriekšējā — sešas rindas paliek tās pašas, tikai tagad tās visas ir Jūsu pusē tabulas.
Bieži uzdotie jautājumi.
Cik maksā serveris uzņēmumam?
Tas ir atkarīgs no konfigurācijas vairāk nekā no ražotāja, un starpība starp reklāmas cenu un salikto mašīnu ir divkārša. Dell viena procesora torņa serveris ASV veikalā sākas ar 5599 dolāriem, bet tā konfigurācija ir viens disks, viena atmiņas planka un gads atbalsta; tā pati mašīna ar diviem barošanas blokiem, RAID kontrolieri un četrdesmit mēnešu atbalstu Dell Īrijas konfiguratorā maksā €10 982,22 bez pievienotās vērtības nodokļa. Tāpēc jebkurš skaitlis, kas nav ņemts no konfiguratora ar visām rindām, salīdzināšanai neder.
Vai savs serveris ir lētāks nekā noma?
Piecos gados abas puses parasti ir tuvāk viena otrai, nekā gaidīts, un izšķir nevis dzelzs cena, bet licences un cilvēka laiks. Fiziski nodalīts serveris ar astoņu kodolu procesoru un 64 gigabaitu atmiņu Hetzner cenrādī piecos gados izmaksā €5989 bez nodokļa, OVH līdzvērtīgā paaudzē €9759,39, bet salikta Dell mašīna ar atbalstu — ap €11 640 pirms operētājsistēmas un pirms jebkura cilvēka stundas. Ja programmatūra tiek licencēta pēc kodoliem, aprēķins var apgriezties par labu savai mašīnai.
Vai serveri var norakstīt un tā ietaupīt nodokļus?
Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Latvijā — nē, un tā ir biežākā kļūda šajos aprēķinos. Uzņēmumu ienākuma nodokli maksā no sadalītās peļņas, nevis no nopelnītās, un nolietojuma normu pašā likumā nav vispār, tāpēc nolietojums maksājamo nodokli nesamazina. Nolietojuma normas datortehnikai — 35% degresīvi vai trīs gadi lineāri — atrodas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā un attiecas uz saimnieciskās darbības veicēju. Patiesais arguments ir cits: peļņa, kas paliek uzņēmumā un tiek ieguldīta, netiek aplikta.
Cik elektrības patērē viens serveris?
Mazāk, nekā rāda barošanas bloka jauda, un tā ir pirmā kļūda šajā rindā. Dell savā rokasgrāmatā tieši norāda, ka siltuma aprēķins tiek veikts pēc bloka nominālās jaudas un ka patēriņš jāpārbauda atsevišķi, tāpēc 450 vatu bloks nenozīmē 450 vatu rēķinu. Otrā kļūda ir cenas josla: viens serveris gadā apēd mazāk par vienu megavatstundu un tāpēc ietilpst mazākajā patēriņa joslā, kur Latvijā kilovatstunda maksāja €0,2450, nevis €0,1361 kā vidējā joslā.
Kad savs serveris ir labākā izvēle?
Visbiežāk tad, kad runa ir par Windows Server Standard: sešpadsmit kodolu licence, piešķirta fiziskajai mašīnai, sedz resursdatoru un divas virtuālās mašīnas, savukārt četrām divu kodolu mākoņa mašīnām, licencētām katrai atsevišķi, vajag trīsdesmit divas kodolu licences, jo minimums ir astoņas uz mašīnu. SQL Server standarta izdevums fizisko kodolu modelī sedz tikai fizisko vidi, un licencēšana pēc virtuālās vides ir atsevišķs ceļš ar abonementu. Otrs gadījums ir ražotne, kur reakcijas laiku mēra milisekundēs. Līgums vai iepirkuma nolikums, kas nosauc konkrētu valsti, savukārt ierobežo vietu, nevis īpašumu: ja nozare prasa glabāšanu Latvijā, to var nodrošināt arī īrētajā pusē.
Serveri, mitināšana un uzturēšana ES — Frankfurtē, Helsinkos vai Rīgā, ar monitoringu 24/7. Pilna pārvaldība: atjauninājumi, drošība un veiktspēja, automātiskas dublējumkopijas ar pārbaudītu atjaunošanu, SSL sertifikāti, CDN un DDoS aizsardzība. Migrējam no esošā mitinātāja bez dīkstāves un skalējam pēc slodzes.
