Vai vietnei ir obligāts sīkdatņu paziņojums

Nē, ne katrai. Ja vietne raksta tikai to, kas vajadzīgs pašam pakalpojumam, pietiek ar politiku. Baneris ir izvēle, ne dekorācija.

Jūs atverat savu jauno mājaslapu, kurā ir uzņēmuma stāsts, tālrunis un kontaktforma, un pirmais, ko redzat, ir josla, kas prasa piekrišanu sīkdatnēm, kuras šī lapa vispār neraksta, jo spraudnis tika iekopēts no cita projekta, kurā bija Google Analytics, un tagad Jūs maksājat par teātri, kurā poga “Piekrītu” slēpj tukšu inventāru. Blakus ielā veikals ar to pašu WordPress, bet ar Google Analytics 4 un Meta pikseli, rāda tikai saturu, kamēr pārlūks jau ir saņēmis identifikatoru, pirms pircējs ir izlasījis vienu preces nosaukumu, un šī atšķirība ir visa šī raksta tēma. Pirmais gadījums ir lieks paziņojums. Otrais ir glabāšana bez piekrišanas, un likums jautā nevis, vai josla ir redzama, bet ko vietne ieraksta galiekārtā un vai tas bija vajadzīgs pakalpojumam, kuru lietotājs pats ir pieprasījis.

Šis raksts atbild uz jautājumu, vai vietnei ir obligāts sīkdatņu paziņojums, un atbilde nav “jā, visiem”, lai gan gandrīz visi spraudņi tā izturas, un nav arī “nē, nevienam”, lai gan to ir ērti teikt vietnei, kura grib palikt tīra. Atbilde ir robeža: ja vietne glabā vai nolasa tikai to, kas vajadzīgs pašam pieprasītajam pakalpojumam, izvēles logs nav pienākums, bet informācija par šīm sīkdatnēm joprojām pieder politikai, kurai jābūt sasniedzamai no katras lapas. Ja vietne mēra apmeklētājus, rāda reklāmu vai ielādē trešās puses rīku, pirms lietotājs ir kaut ko lūdzis, piekrišana ir vajadzīga pirms pirmā ieraksta, un tad josla vairs nav dekorācija, bet vienīgais likumīgais veids, kā šo piekrišanu vispār iegūt.

Mēs šo robežu nosaucam tāpēc, ka esam redzējuši abus galus vienā nedēļā: vietni, kura pērk piekrišanas pārvaldības platformu, lai slēptu sesijas sīkdatni, un vietni, kura palaiž analītiku bez jebkādas izvēles, jo “mums taču ir privātuma politika”, un neviens no šiem stāvokļiem nav atbilstība. Neviens no tiem nav arī iemesls pārrakstīt tehnisko auditu, kuru jau esam uzrakstījuši citur, jo tur pieder jautājums, vai josla, kura ir vajadzīga, tiešām aptur tagus. Šeit paliek tikai pirmais jautājums, uz kuru pārāk bieži atbild ar spraudni: vai Jums vispār ir, ko prasīt, pirms kāds Jums pārdod rīku, ar kuru prasīt.

Vai vietnei ir obligāts sīkdatņu paziņojums

Nē, ne katrai vietnei, un šī ir tā atbilde, kuru Datu valsts inspekcija 2022.gada vadlīnijās ir uzrakstījusi tieši: ja vietne izmanto tikai tādas sīkdatnes, kurām piekrišana nav nepieciešama, pārzinis var informēt par tām privātuma politikā, un iznirstošs logs ar izvēles pogām nav obligāts. Tas nav mūsu viedoklis un nav arī “praktisks saīsinājums”, ko aģentūras mēdz izdomāt, lai pārdotu mazāk darba; tā ir pārziņa pienākuma robeža, kuru Inspekcija pati ir nospraudusi, un to ir vērts izlasīt, pirms kāds Jums pārdod piekrišanas pārvaldības platformu vietnei, kurā nav ko pārvaldīt. Ja tomēr gribat rādīt joslu arī tad, kad izvēles nav, tā drīkst būt informatīva — “Sapratu” un saite uz politiku — un tur nedrīkst stāvēt “Piekrītu”, jo piekrišanu Jūs šajā brīdī neprasāt un poga, kas izskatās pēc piekrišanas, vadlīnijās ir sliktā prakse.

Šī robeža ir arī tā vieta, kur nosaukumi sāk maldināt, jo sīkdatņu paziņojums ikdienas valodā nozīmē jebkuru tekstu, kas pastāsta, ka vietne kaut ko glabā, kamēr sīkdatņu baneris ir izvēles saskarne, ar kuru iegūst piekrišanu tam, kam izņēmums neder, un sīkdatņu politika ir dokuments, kurā Inspekcija grib redzēt nolūku, saņēmēju un termiņu. Likums nevienā no šīm vietām neprasa konkrētu joslas dizainu, un tas arī neprasa, lai katra lapa, kurā ir formas drošības žetons, vispirms pajautātu, vai lietotājs atļauj vietnei vispār strādāt. Sajaukt šos trīs vārdus nozīmē vai nu uzlikt izvēli tur, kur tās nav, vai arī iedomāties, ka politika viena pati atļauj mērījumu, kuru neviens nav pieprasījis.

Sekas no nepareizās puses ir dārgākas, nekā izskatās, jo lieks “Piekrītu” uz tīri tehniskas vietnes iemāca apmeklētājam, ka piekrišana ir formalitāte, un iemāca Jums pašiem, ka atbilstība ir spraudņa uzstādīšana, ne inventāra pārbaude. Trūkstoša izvēle tur, kur analītika jau raksta, nav “mazs risks, jo mums ir politika”, bet glabāšana pirms piekrišanas, kuru Inspekcija 2026.gada maijā liek pirmajā vietā starp biežākajām neatbilstībām pārbaužu un sūdzību ietvaros. Abos gadījumos Jūs esat izdarījuši darbu, kurš neatbilst tam, kas vietnē notiek, un tas ir sliktāks stāvoklis par tukšu lapu, jo tas izskatās pēc kārtības un tāpēc ilgāk paliek nepārbaudīts.

Pirms jebkura rīka iepirkuma uzrakstiet, ko vietne ieraksta pārlūkā pirmajā sekundē tīrā profilā, un katrai rindai pajautājiet, vai tā ir vajadzīga pakalpojumam, kuru lietotājs šajā brīdī ir pieprasījis, ne pakalpojumam, kuru Jūs vēlaties izmērīt. Ja atbilde visām rindām ir jā, Jums vajag politiku, ne baneri, un šis raksts Jums tālāk pārdod tikai šo teikumu. Ja kaut viena rinda ir mērījums, reklāma vai svešs rīks, Jums vajag piekrišanu pirms šīs rindas, un tikai tad ir jēga runāt par joslas tekstu, kuru mēs šeit arī uzrakstīsim, bet ne agrāk.

Likums nosauc glabāšanu un piekļuvi, ne baneri

Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 7.¹ pants saka, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja galiekārtā vai piekļuve tur jau glabātai informācijai ir atļauta, ja ir dota piekrišana pēc skaidras un visaptverošas informācijas par apstrādes mērķi, un tas pats teikums Eiropas Savienībā stāv ePrivacy direktīvas 5.panta 3.punktā, bet Vācijā — TDDDG 25.pantā. Nevienā no šiem tekstiem nav vārda “baneris”, jo pienākums ir par darbību galiekārtā, un josla ir tikai viens veids, kā šo piekrišanu savākt, ja tā vispār ir vajadzīga. Cilvēks, kurš sāk ar spraudņa iepirkumu, sāk no nepareizā gala, it kā likums būtu par rāmi ekrāna apakšā, ne par to, kas notiek pirms rāmja.

Izņēmumi ir divi, un tie ir šauri: piekrišana nav vajadzīga, ja glabāšana vai piekļuve ir nepieciešama informācijas apritei elektronisko sakaru tīklā, vai ja tā ir nepieciešama, lai sniegtu pakalpojumu, kuru abonents vai lietotājs pats ir pieprasījis. Inspekcijas vadlīnijas šo otro izņēmumu tulko praktiski — sesijas identifikators formai vai grozam, autentifikācija, drošība pret uzbrukumiem, atskaņotāja sesija, slodzes līdzsvarošana, valodas vai noformējuma izvēle, kuru lietotājs ir izdarījis un kura netiek lietota citam nolūkam — un šis saraksts nav ēdienkarte, kurā var ievietot visu, kas Jums ir ērti. “Nepieciešams mums pašiem, lai saprastu, vai vietne strādā” nav izņēmums, lai cik bieži to raksta piedāvājumā, jo lietotājs, atverot sākumlapu, nav pieprasījis mērījumu.

Tvērums nav piesiets failam, kura nosaukumā ir “cookie”, jo Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas 2023.gada vadlīnijas par 5.panta 3.punkta tehnisko tvērumu, pieņemtas 2024.gada 7.oktobrī otrajā redakcijā, atgādina, ka pants runā par informāciju, ne par personas datiem, un par glabāšanu vai piekļuvi, ne par vienu tehnoloģiju. Pikseļi, localStorage un ierīces pirkstu nospiedums ietilpst tajā pašā jautājumā, un Tiesa lietā Planet49 (C-673/17) to pašu saka no otras puses: aizsardzība attiecas uz jebkuru informāciju galiekārtā, arī tad, ja tā nav personas dati. Tāpēc politika, kura sola “mēs nelietojam sīkdatnes”, vēl neatbild, vai vietne ar citu metodi piekļūst tam, kas ierīcē jau stāv. Šī atbilde ir svarīgāka par vārda “cookie” esamību faila nosaukumā.

Šeit ir arī tā kļūda, kuru mēs redzam iepirkumos, kad cilvēks pērk “sīkdatņu risinājumu”, it kā likums būtu par joslu, un pēc tam brīnās, kāpēc audits joprojām atrod pieprasījumus, kuri joslā nav minēti. Šāds iepirkums sākas ar atbildi, nevis ar jautājumu, jo vispirms ir jāsaprot, kas tiek glabāts un kam tas ir vajadzīgs, un tikai pēc tam ir jēga izvēlēties, vai pietiek ar politiku, vai vajag izvēles saskarni, kura šo izvēli tiešām izpilda. Mēs šo kārtību neizdomājam, lai palēninātu projektu; mēs to prasām, lai projekts pēc palaišanas joprojām atbilstu tam inventāram, ar kuru tas tika pasūtīts.

Divi slāņi: galiekārta un personas dati

Pirmais slānis ir ePrivacy un tā transpozīcija, kura jautā, vai Jūs drīkstat vispār kaut ko ierakstīt vai nolasīt, bet otrais slānis ir Vispārīgā datu aizsardzības regula, kura jautā, ja pēc tam tiek apstrādāti personas dati, uz kāda tiesiska pamata un ar kādu pārredzamību. Inspekcija šo mijiedarbību 2022.gadā jau ir pārstāstījusi, atsaucoties uz Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas 2019.gada 5.viedokli, un Vācijas uzraugi to pašu apraksta kā divas dimensijas, kuras nedrīkst sapludināt vienā “GDPR banerī”. Viens slānis neatceļ otru. Viens zaļš ķeksītis neatbild uz abiem, lai cik ērti būtu iepirkumā pirkt vienu rīku pret abiem jautājumiem.

Šī atšķirība ir iemesls, kāpēc privātuma politika nav sīkdatņu baneris, jo politika izpilda informēšanas pienākumu — kas tiek darīts, kādam nolūkam, cik ilgi, kam dati nonāk — un to var izdarīt arī tad, kad izvēle nav vajadzīga. Baneris nodrošina piekrišanas iegūšanu tur, kur izņēmums neder, un tam ir jāatbilst regulas 4.panta 11.punktam: brīvi sniegta, konkrēta, apzināta un viennozīmīga norāde ar skaidri apstiprinošu darbību, kuru nedod klusēšana, iepriekš atzīmēts ķeksītis un atturēšanās no darbības. To 2019.gadā pateica Tiesa lietā Planet49, un regula to ir ierakstījusi arī 32.apsvērumā, tāpēc poga, kura cer, ka cilvēks nepamanīs ķeksīti, nav piekrišana arī tad, ja politika zem tās ir gara.

ISPL 7.¹ panta tekstā joprojām stāv atsauce uz veco Fizisko personu datu aizsardzības likumu, un to nedrīkst lasīt tā, it kā 2000.gada likums joprojām noteiktu piekrišanas kvalitāti, jo Inspekcijas vadlīnijas šo vietu jau ir pārnesušas uz regulu. ePrivacy direktīvas atsauce uz Direktīvu 95/46/EK pēc regulas 94.panta ir atsauce uz pašu regulu, un “piekrišana” nozīmē to, ko saka 4.panta 11.punkts, ne to, ko kāds atceras no atcelta likuma. Mēs šo atstarpi nosaucam, lai Jūs nesāktu meklēt vecā likuma pantu tur, kur uzraugs jau lasa regulu.

Praktiski tas nozīmē divus jautājumus, kurus nedrīkst uzdot vienā elpas vilcienā: vispirms, vai šī darbība vispār drīkst notikt pirms izvēles, vai tā ir izņēmums, un pēc tam, ja dati ir personas dati, uz kāda pamata Jūs tos tālāk apstrādājat un kur lietotājs to var izlasīt. Vietne, kura atbild tikai uz otro jautājumu ar garu politiku un neatbild uz pirmo, ir uzrakstījusi eseju par to, ko tā dara, un nav pajautājusi, vai to drīkst darīt. Pretējā kļūda, kura atbild tikai uz pirmo un aizmirst 13.panta pārredzamību, ir josla bez satura, un abas mēs redzam biežāk nekā inventāru, kurš atbild uz abiem.

Kad piekrišana nav vajadzīga — un kad paziņojums tomēr ir

Piekrišana nav vajadzīga tur, kur sīkdatne ir vajadzīga pašam pieprasītajam pakalpojumam un netiek lietota citam nolūkam, un tas ir šaurāks nosacījums, nekā izklausās. Forma, kura bez sesijas žetona nevar atšķirt Jūsu iesniegumu no sveša, grozs, kurš bez identifikatora aizmirst preci, slodzes līdzsvarošana, kura tikai pasaka, kurš serveris atbild, valoda, kuru lietotājs ir izvēlējies un kuru sīkdatne tikai atceras — tas ir izņēmuma kodols, ne “viss, bez kā mums ir neērti”. Inspekcija valodas sīkdatni šajā sarakstā ir atstājusi, bet tā pati Inspekcija ceļojumu vietnes identifikatoru, kurš seko cilvēkam no apmeklējuma uz apmeklējumu, lai rādītu galamērķus, ir atstājusi ārpusē, jo tur nolūks vairs nav tā funkcija, kuru lietotājs ir lūdzis.

Šeit visbiežāk slēpjas pārmērība, jo analītiku iesauc par “nepieciešamu, lai uzlabotu vietni”, čata logu — par “nepieciešamu, lai atbildētu klientam”, reklāmas pikseli — par “nepieciešamu, lai saprastu, vai kampaņa strādā”, un neviens no šiem teikumiem nav izņēmums. Lietotājs, atverot sākumlapu, nav pieprasījis mērījumu, čatu vai kampaņu, un izņēmums pieder funkcijai, kuru viņš šajā brīdī lieto, ne funkcijai, kuru Jūs vēlaties izmērīt. Ja Jūs nevarat šo saikni uzrakstīt vienā teikumā bez vārda “mums”, tā nav izņēmuma sīkdatne. To ir vērts pateikt skaļi jau tad, kad rīku vēl tikai grib pievienot, ne tad, kad tas jau raksta.

Paziņojums tomēr paliek, jo Inspekcija saka, ka pārzinis, kurš lieto tikai izņēmuma sīkdatnes, var informēt par tām privātuma politikā, kura ir pieejama vietnē, un ka tad iznirstošais logs nav obligāts. BfDI Vācijā saka to pašu ar citiem vārdiem: par tehniski nepieciešamajiem rīkiem jāinformē, un to var izdarīt sasniedzamā privātuma politikā, bet pārzinim jāspēj pamatot, kāpēc konkrētais rīks ir nepieciešams. Regulas 13.pants šo informēšanu prasa arī tad, kad personas dati tiek vākti bez banera, jo pārredzamība nav piekrišanas piedēklis un politika nav dāvana, kuru var atlikt, līdz kāds sūdzas.

Mēs paši savā vietnē sesiju, drošības žetonu un piekrišanas izvēles saglabāšanu turam starp obligātajām sīkdatnēm un par tām piekrišanu neprasām, jo bez tām šī lapa nevar pieņemt aizpildītu formu un nevar atcerēties, ko Jūs jau esat izvēlējušies. Tas ir mūsu inventāra lēmums, ne Inspekcijas citāts par piekrišanas sīkdatni, un mēs to neslēpjam aiz vispārīga “visi tā dara”, jo šāda rinda nav universāls atbrīvojums. Ja Jūsu vietnē šādas rindas nav un nav arī mērījumu, Jums pietiek ar politiku; ja Jūs tomēr gribat rādīt informatīvu joslu, rādiet “Sapratu” un saiti, ne “Piekrītu”, jo pretējā gadījumā Jūs prasāt to, ko likums šajā brīdī neprasa.

Kad piekrišana ir vajadzīga pirms pirmā ieraksta

Analītikas un mārketinga sīkdatnēm piekrišana ir vajadzīga, un Inspekcija to 2022.gadā ierakstīja vadlīnijās kā noteikumu, ne kā ieteikumu, un 2026.gada 8.maijā to atkārtoja: analītikas vai mārketinga sīkdatņu izmantošanai ir nepieciešama lietotāja piekrišana, kura ir brīvprātīga, konkrēta, apzināta un nepārprotama. Publiskām iestādēm analītiku mārketinga nolūkā vadlīnijas aizliedz vispār, un Vācijas uzraugs to pašu saka par rīkiem, kas analizē pārlūkošanu vai personalizē reklāmu: tie nav tehniski nepieciešami un bez piekrišanas nedrīkst darboties. Šī nav vieta, kur “mēs tikai skaitām lapas” kļūst par izņēmumu, jo skaitīšana ir analītika arī tad, ja Jūs to saucat par statistiku.

Laiks ir daļa no šī noteikuma, ne piezīme zem tā, jo, ja identifikators tiek ierakstīts vai nolasīts, pirms lietotājs ir izdarījis izvēli, piekrišana nav iegūta, lai cik skaista būtu josla, kura parādās pussekundi vēlāk. Inspekcija 2026.gada maijā šo secību joprojām nosauc par pirmo neatbilstību: sīkdatnes, kurām vajag piekrišanu, nedrīkst apstrādāt, kamēr cilvēks nav izvēlējies, un ātrāka animācija šo sekundi neizlabo. Tāpēc jautājums nav “vai mums ir baneris”, bet “kas notiek pirmajā sekundē tīrā profilā”, un šo sekundi mēs auditā fiksējam ar žurnālu, ne ar iespaidu, ka josla parādījās pietiekami agri.

Trešās puses rīki šo robežu nepārvieto, tikai padara to redzamāku, jo Inspekcija skaidri saka: ja Latvijas uzņēmuma vietnē ir iegults YouTube video, YouTube sīkdatnes ir trešās puses sīkdatnes, un YouTube ir to pārzinis. Tas vēl nav tas pats, kas teikt, ka katrs iegultais atskaņotājs automātiski prasa izvēles joslu pirms pirmā pikseļa, jo, ja video ielādējas tikai pēc lietotāja klikšķa, pirmajā sekundē var nebūt ko glabāt. Tests paliek tas pats — vai pirms pieprasītās darbības jau ir notikusi glabāšana vai piekļuve — un, ja ir, piekrišana bija vajadzīga agrāk, bet, ja nav, Jūs esat atstājuši izvēli tur, kur tā pieder.

Pirmā vai trešā puse šo testu neizšķir, un BfDI to saka atklāti: gan pirmās puses, gan trešās puses sīkdatne var būt nepieciešama, un abas var nebūt, tāpēc identifikators, kuru Jūs paši rakstāt kā pirmā puse, lai pēc tam mērītu uzvedību, nav “drošāks” par svešu pikseli tikai tāpēc, ka domēns ir Jūsējais. Likums jautā par darbību un nolūku, ne par to, uz kura servera fails dzīvo, un politika, kura lepojas, ka “mēs nelietojam trešās puses sīkdatnes”, vēl nav atbildējusi, ko dara Jūsu pašu analītika. Šī ir arī tā vieta, kur mēs parasti palūdzam atvērt Network žurnālu, ne strīdēties par vārdu “first-party”. Žurnāls šo strīdu beidz ātrāk.

Sīkdatņu paziņojums nav tas pats, kas sīkdatņu baneris

Paziņojums ir informācija, baneris ir izvēle, un politika ir vieta, kur informācija paliek, kad josla ir aizvērta, bet šie trīs vārdi ikdienā saplūst vienā “cookie notice”, un tieši tāpēc vācu meklējumos blakus stāv “Cookie-Hinweis Pflicht” un “Cookie-Banner Pflicht”, it kā tie būtu viens pienākums. Tie nav, jo informēt var politikā, bez joslas, ja izņēmums nosedz visu, ko vietne dara, bet izvēli var iegūt tikai ar saskarni, kura ļauj arī atteikties, un šī saskarne ir baneris. Sajaukt tos nozīmē vai nu prasīt parakstu tur, kur vajadzīgs tikai teksts, vai arī iedomāties, ka teksts viens pats atļauj mērījumu.

Inspekcija šo atšķirību ir parādījusi ar sliktas prakses piemēru — vietni, kura lieto tikai tehniskās sīkdatnes, bet rāda pogu “Piekrītu”, jo tā prasa to, ko nevajag, un iemāca, ka piekrišana ir vienīgā poga, kura kaut ko aizver. Labā prakse tajā pašā vietā ir informatīvs teksts, saite uz politiku un “Sapratu”, kura neko neatzīst, tikai noņem joslu, un, ja Jūs šo “Sapratu” pārdēvējat par piekrišanu, Jūs esat atgriezušies sliktajā piemērā, tikai ar pieklājīgāku vārdu. Mēs šo piemēru nepārstāstām, lai pasmietos par spraudņiem; mēs to pārstāstām, jo tas ir lētākais veids, kā redzēt, ka objekts ekrānā vēl nav pienākums.

Vācijas pusē BfDI saka, ka piekrišanu rīkiem, kuriem tā ir vajadzīga, vāc ar izvēles baneri, un ka atteikumam jābūt tikpat vienkāršam kā piekrišanai, pirmajā skatā, ne trešajā izvēlnē, un tas pieder gadījumam, kad piekrišana ir vajadzīga, ne gadījumam, kad tās nav. Cookie-wall — siena, kura neļauj lasīt saturu, kamēr nav izvēles — ir pieļaujama tikai tad, ja ir īsta alternatīva, atteikums vai maksas piekļuve, un informēšanas pienākums paliek arī tad. Mēs šīs vācu lapas šeit citējam kā kaimiņvalsts skaidrojumu, ne kā Latvijas likumu, jo Latvijā robežu velk ISPL un Inspekcija, un tās jau pietiek, lai nesajauktu paziņojumu ar izvēli.

Šī atšķirība ir arī iemesls, kāpēc mēs vairs nerakstām otru tehnisko dokumentu ar citu virsrakstu, jo Inspekcijas vadlīnijas runā par sīkdatņu politiku, un tabulā tajā pašā dokumentā ir vieta nolūkam, saņēmējam un termiņam. Otrs fails ar citu virsrakstu nerada otru atbilstību; tas tikai dod otru vietu, kur inventārs var atpalikt, un mēs to esam redzējuši pietiekami bieži, lai vairs nesolītu otru failu kā dāvanu. Ja Jums ir politika, kurā šīs rindas ir, Jums ir paziņojums; ja Jums ir tikai josla bez šīm rindām, Jums ir dekorācija, un dekorāciju audits neuzskata par pierādījumu.

Ko rakstīt sīkdatņu paziņojumā, ja piekrišana ir vajadzīga

Ja piekrišana ir vajadzīga, informācijai jābūt tādai, lai cilvēks saprastu, kam viņš piekrīt, pirms viņš piekrīt, un Tiesa lietā Planet49 pateica, ka skaidrā un visaptverošā informācijā ietilpst sīkdatņu darbības ilgums un tas, vai trešās personas tām piekļūst. Inspekcija to pašu sadala kategorijās, nolūkos un saņēmējos, un saka, ka šai informācijai jābūt gan banerī tik tālu, lai izvēle būtu apzināta, gan politikā, kur to var izstāstīt plašāk. Vispārīgs teksts ar likuma citātiem nav informācija, tas ir aizsegs, un aizsegs paliek aizsegs arī tad, ja tas ir tulkots divpadsmit valodās.

Pirmajā skatā jābūt vienādi redzamai piekrišanai un atteikumam, jo Inspekcija 2026.gada maijā joprojām uzskaita to pašu triju veidu maldināšanu: “Piekrītu” ir iekrāsots, atteikums slēpjas aiz “plašāka izvēle”, vai vienīgās pogas ir “piekrītu”, “aizvērt”, “sapratu” un “turpināt”. Vietnes apskates turpināšana un banera aizvēršana pašas par sevi nav derīga piekrišana, un Planet49 pievieno, ka iepriekš atzīmēts ķeksītis arī nav piekrišana, jo piekrišana prasa aktīvu rīcību, ne klusumu, kurā Jūs esat cerējuši, ka cilvēks ķeksīti nepamanīs. Šīs rindas pieder šim rakstam, jo tās ir pienākuma forma, ne DevTools soļi, kurus esam atstājuši otram tekstam.

Piekrišanas atsaukumam jābūt tikpat vienkāršam kā došanai, jo regulas 7.panta 3.punkts to saka tieši, un Inspekcija to pārtulko par saiti, kura paliek katrā lapā, parasti kājenē, arī tad, kad josla ir pazudusi. Poga, kura saglabā jauno izvēli, bet to nepaziņo jau ielādētajiem tagiem, ir tā pati kļūda, par kuru esam rakstījuši tehniskajā auditā, tikai no otras puses: šeit tā ir pienākuma forma, tur — pierādījuma trūkums. Mēs šo rakstu nebeidzam ar Network žurnāla soļiem, jo tie pieder otram tekstam; šeit pietiek pateikt, ka atsaukums, kurš nav atrodams, nav atsaukums, arī ja politika to ir apsolījusi.

Teksts, kuru mēs rakstām klientiem, nāk no inventāra, ne no veidnes, jo Inspekcijas paraugs politikā rāda tabulu ar nosaukumu, nolūku un termiņu katrai kategorijai, un tas ir tas, ko mēs arī prasām no sevis: katrai rindai jābūt tādai, kuru var pārbaudīt pret to, kas vietnē notiek. Veidne, kura paliek pēc iepriekšējā projekta, ir sliktāka par tukšu lapu, jo tā nosauc sīkdatnes, kuru vairs nav, un noklusē tās, kuras ir, un šis ir arī tas brīdis, kurā mēs pārtraucam rakstīt juridisku eseju. Tālākais darbs ir pārbaude, ne vēl viens paraksts zem teksta, kuru neviens nav salīdzinājis ar to, kas notiek pirmajā sekundē.

Ko maksā baneris, kuru vietnei nevajag

Lieks baneris nav piesardzība. Tas nozog pirmo ekrānu, iemāca apmeklētājam klikšķināt bez lasīšanas un iemāca Jums, ka atbilstība ir spraudņa noklusējums, ne inventāra atbilstība tam, kas vietnē notiek. Inspekcijas sliktās prakses piemērs ar “Piekrītu” uz tehniskas vietnes ir tieši šis rēķins: Jūs esat uzlikuši izvēli tur, kur tās nav, un tagad Jums ir jāuztur izvēle, kura neko nemaina, jo zem tās nav ko izslēgt.

Tas ir sliktāks stāvoklis par klusumu. Objekts ekrānā rada kārtības iespaidu, un tieši šī “kārtība” ir iemesls, kāpēc lieko joslu mēs uzskatām par kļūdu.

Mēs nepārdodam piekrišanas pārvaldības platformu vietnei, kurai pietiek ar politiku, un tas skan kā zaudēts darījums, un tā arī ir. Mēs labāk zaudējam darbu, kurā būtu jāuzstāda Cookiebot, OneTrust vai pielāgots baneris tur, kur inventārā ir tikai sesija un drošības žetons, nekā iegūstam klientu, kurš pēc pusgada jautā, kāpēc viņš maksā par joslu, kura neko nepārvalda. Šis ir tas teikums, kuru pārdošanas prezentācijā parasti izlaiž, un tieši tāpēc mēs to rakstām šeit. Raksts, kurš vienmēr beidzas ar “pirkiet mūsu auditu”, nav atbilde uz jautājumu, vai paziņojums vispār ir obligāts.

Otra cena ir juridiska, ne tikai estētiska, jo josla, kura prasa piekrišanu tam, kam tās nevajag, vai kura slēpj atteikumu, ir tas pats maldinājums, pret kuru Inspekcija vēršas arī tur, kur piekrišana ir vajadzīga. Jūs nevarat aizstāvēt “mums taču ir baneris”, ja baneris ir uzcelts nepareizajam inventāram, jo atbilstība nav objekta esamība ekrānā, bet atbilstība starp to, ko vietne dara, un to, ko Jūs par to esat teikuši. Lieks objekts šo atbilstību nebojā mazāk par trūkstošu, un tas ir arī iemesls, kāpēc mēs dažkārt iesakām joslu noņemt, ne pievienot, lai gan tas izklausās pretēji tam, ko no aģentūras gaida.

Ja baneris ir vajadzīgs, nākamais jautājums nav “vai tas izskatās labi”

Ja inventārs rāda analītiku, reklāmu vai citu rīku, kuram izņēmums neder, tad jā, Jums vajag izvēli pirms pirmā ieraksta, un tad beidzas šī raksta tvērums, jo nākamais jautājums ir, vai josla, kura tagad ir vajadzīga, tiešām aptur to, ko tā sola apturēt. Uz to mēs esam atbildējuši rakstā par sīkdatņu banera auditu: “Noraidīt”, kas aizver rāmi, bet neatslēdz tagu, nav atteikums, un šis teksts to nepārraksta, jo tas jau ir uzrakstīts. Atkārtot septiņas kļūdas šeit nozīmētu nozagt otram rakstam tā jautājumu, un mēs to nedarām arī tad, ja iekšējā saite šajā vietā izskatās kā pārdošana.

Mūsu sīkdatņu audita pakalpojums sākas no €800 un parasti aizņem vienu līdz četras nedēļas, atkarībā no veidnēm, valodām, CMP un tagu konteinera, un šis “sākot no” ir zemākais publicētais sākums, ne rēķins. Tas pieder inventāram, konfigurācijai un pārbaudei, ne solījumam, ka visa organizācijas datu aizsardzība būs sakārtota ar vienu joslu, un pamata vai uzlaboto piekrišanas režīmu mēs izvēlamies pēc Jūsu juridiskā izvērtējuma un analītikas vajadzībām. Modelētus datus nesolām tur, kur Google īpašums neatbilst Google nosacījumiem, jo šīs rindas ir tās pašas, kuras stāv pakalpojuma lapā, un šis raksts tās nepaceļ un nenolaiž.

Pirms Jūs rakstāt mums, izdariet to pašu pārbaudi, ar kuru šis teksts sākās: tīrs profils, pirmā sekunde, saraksts ar to, kas tika ierakstīts, un viena rinda katram “kāpēc”, jo šis saraksts ir lētāks par jebkuru piedāvājumu. Ja saraksts ir tukšs vai tajā ir tikai izņēmums, Jums vajag politiku, un mēs to arī pateiksim, arī tad, ja tas nozīmē, ka audits nav šīs nedēļas darījums. Ja sarakstā ir rinda, kurai piekrišana bija vajadzīga vakar, tad josla, kura šodien izskatās pieklājīga, vēl nav atbilde, un tad ir vērts lasīt otru rakstu, ne šo vēlreiz.

Ja gribat, lai mēs šo sarakstu izlasām kopā ar Jums un pasakām, kura puse Jums pieder, uzrakstiet mums, jo dažkārt godīgākā atbilde ir, ka pietiek ar politiku un ka naudu vērts taupīt saturam, ne joslai, bet dažkārt atbilde ir, ka piekrišana ir vajadzīga un ka tagad jāpārbauda, vai tā strādā. Abas ir derīgas, un tikai viena katrā vietnē ir taisnīga, un mēs to pasakām uzreiz, nevis pēc palaišanas, kad baneris tukšam inventāram jau ir kļuvis par pārmetumu.