Kas notiek starp lēmumu un publicēšanu: mājaslapas izstrādes soļi

Līgums ir parakstīts, priekšapmaksa ir veikta, un tad iestājas klusums. Uzņēmums gaida, kad parādīsies mājaslapa, izstrādātājs gaida tekstus un fotogrāfijas, un neviens no viņiem nedomā, ka gaida tieši to pašu nedēļu, tāpēc pēc mēneša abas puses ir neapmierinātas, un neviena no tām nav neko izdarījusi nepareizi; vienkārši neviens nebija pierakstījis, kurš ko piegādā un līdz kuram datumam.

Šis raksts ir par to, kas notiek starp lēmumu un publicēšanu, un galvenokārt par darba sadali starp abām pusēm, jo tieši tā izšķir termiņu daudz biežāk nekā izstrādes ātrums vai izvēlētā tehnoloģija. Par to, kādas kļūdas pieļauj pasūtītāji, esam rakstījuši atsevišķi rakstā par desmit kļūdām, pasūtot mājaslapas izstrādi, un šeit tās neatkārtojam. Tāpat šeit nav ne cenu, ne salīdzinājuma starp pašu darīšanu un pasūtīšanu, jo abas ir citu rakstu tēmas, un runa ir tikai par secību un par to, kas kurā solī ir jāsagatavo.

Atklāšana nav būvēšanas sākums

Gandrīz katrs izstrādes process sākas ar posmu, ko sauc par atklāšanu vai izpēti, un tieši šis posms visbiežāk tiek saprasts nepareizi, jo pasūtītājs to uztver kā formalitāti pirms īstā darba. Nielsen Norman Group, kas šo jēdzienu lieto profesionāli, to definē kā sagatavošanās posmu, kurā izpēta pašu problēmu un tās kontekstu, formulē, kas ir risināms un savāc pietiekami pierādījumu, lai zinātu, ko darīt tālāk, un tieši uzsver, ka atklāšanā netiek pārbaudīti risinājumi.

Publiskajā sektorā šī doma ir formalizēta vēl stingrāk, jo Lielbritānijas valdības digitālo pakalpojumu rokasgrāmata izšķir piecus posmus, proti, atklāšanu, alfa, beta, ekspluatāciju un izņemšanu no ekspluatācijas, un par atklāšanu tur ir rakstīts vienkārši: šajā posmā pakalpojumu nesāk būvēt. Posma beigās komanda izlemj, vai iet tālāk vai apstāties, un pati rokasgrāmata noteiktu termiņu neuzliek, kaut gan norāda, ka praksē šis posms parasti ilgst četras līdz astoņas nedēļas.

Šeit uzreiz jāizdara atruna, jo pretējā gadījumā rodas nepareizs priekšstats: minētā rokasgrāmata apraksta valsts digitālā pakalpojuma dzīves ciklu, nevis desmit lapu uzņēmuma mājaslapu, un pārnest tās termiņus uz parastu izstrādes projektu būtu maldinoši. Vērtīgais tajā ir princips, nevis kalendārs: pirms būvēšanas ir posms, kura mērķis ir saprast uzdevumu, un šī posma iznākums var būt arī lēmums nebūvēt vispār.

Praktiskajā projektā šis posms parasti izpaužas kā saruna par procesiem, lietotāju lomām un apjomu, un tā rezultāts ir rakstisks plāns, nevis dizaina skice, kaut gan pasūtītājam bieži gribas redzēt tieši otro. Pasūtītājam no tā izriet divas tiešas sekas, un pirmā ir tā, ka bez rakstiska atklāšanas rezultāta vēlāk vienkārši nav ar ko salīdzināt to, kas tika uzbūvēts, tāpēc strīds par apjomu paliek bez pierādījuma abām pusēm. Otrā ir tā, ka tieši šajā posmā domas mainīt ir lēti, savukārt pēc būvēšanas sākuma katra izmaiņa maksā arī to, kas jau ir uzbūvēts un ko nāksies pārtaisīt.

Prototips ir lētākā vieta, kur pārdomāt

Starp plānu un būvēšanu ir posms, kuru pasūtītāji dažreiz uzskata par lieku izdevumu, un tas ir tieši tas posms, kas visbiežāk ietaupa naudu. Prototips ir klikšķināma vietnes versija bez īstā koda, kurā var iziet cauri galvenajiem ceļiem un redzēt, kur kaut kā trūkst, un tā vienīgais mērķis ir ļaut pārdomāt, kamēr pārdomāšana vēl ir lēta.

Lielbritānijas valdības rokasgrāmata šo domu izsaka nesaudzīgi, rakstot par alfa posmu, ka ir jārēķinās ar to, ka viss šajā posmā uzrakstītais kods un liela daļa pārbaudīto ideju posma beigās tiks izmesta, un tas nav pretrunā ar labu darbu, bet ir tā jēga: izmest prototipu ir lēti, izmest uzbūvētu sistēmu nav. Uzņēmuma mājaslapas mērogā tas pats princips darbojas mazākā apjomā, un tieši tāpēc mēs prototipu sagatavojam pirms pirmās produkcijas koda rindiņas.

Pasūtītājam no tā izriet praktiska prasība, kuru ir vērts izteikt skaļi: prototipa apstiprināšana nav formāla ķeksīša likšana, bet vienīgā reize, kad izmaiņas maksā tikai laiku, tāpēc tieši tajā brīdī ir vērts saukt pie galda tos cilvēkus, kuri vēlāk teiks, ka viņiem neviens neko neprasīja. Pēc prototipa apstiprināšanas katra tāda saruna maksā jau uzbūvēto.

Otrs, kas šajā posmā ir vērts, ir saturs melnrakstā, jo prototipu ar pildījuma tekstu var apstiprināt viegli un pēc tam atklāt, ka īstie teksti neietilpst vai ka sadaļas, kurai bija paredzēta viena rindkopa, patiesībā vajag trīs. Ja teksti vēl nav gatavi, tad prototipā ir vērts ielikt vismaz aptuveni pareiza garuma melnrakstus, jo garums maina izkārtojumu vairāk nekā jebkura krāsa.

Lielākā daļa gaidīšanas notiek klienta pusē

Projekta termiņu visbiežāk nosaka nevis izstrādes ātrums, bet tas, cik ātri pasūtītājs piegādā saturu, un mūsu pieredzē tas ir biežākais kavējuma iemesls. Nozarē par to nav neatkarīga pētījuma ar metodiku un datumu, tāpēc mēs to sakām kā savu pieredzi un neizliekamies, ka aiz tā stāv procenti.

Šeit ir vērts izdarīt vēl vienu atrunu, jo pretējā gadījumā šī sadaļa izklausītos pēc vainas pārlikšanas: publiskajā sektorā satura veidošana ir atsevišķa profesija un komandas loma, un valdības rokasgrāmatā satura veidotājs ir uzskaitīts starp vajadzīgajām prasmēm, bet no tā neizriet, ka parastā izstrādes projektā tekstus raksta izstrādātājs. Kurš tos raksta, ir vienošanās jautājums, un vienīgā nepareizā atbilde ir tā, ka to neviens nav noskaidrojis pirms darba sākuma.

Konkrēti pasūtītāja pusē parasti ir pieci piegādājumi, un katram no tiem ir vērts uzlikt konkrētu datumu jau līgumā, nevis atstāt to sarunas līmenī. Pirmais ir teksti, un tie ir smagākais no visiem, jo tos nevar uzrakstīt vienā vakarā un tos parasti raksta cilvēks, kuram rakstīšana nav pamatdarba daļa un kuram tā ir jāiespiež starp pārējiem pienākumiem. Otrais ir fotogrāfijas un logotipi vektoru formātā, trešais ir piekļuves esošajām sistēmām, ja no tām kaut kas jāpārceļ, ceturtais ir apstiprinājumi noteiktos projekta punktos, un piektais, kas nav dokuments, bet cilvēks, ir viens apstiprinātājs, kurš uzņēmuma vārdā drīkst pateikt jā.

Šis piektais ir tas, kas visbiežāk trūkst, un tā trūkums maksā vairāk nekā jebkurš tehnisks sarežģījums: projekts, kurā apstiprinājumu dod komiteja, ievelkas ne tāpēc, ka kāds strādā slikti, bet tāpēc, ka katrs apstiprinājums prasa sapulci, sapulces notiek reizi divās nedēļās, un starp tām darbs vienkārši stāv. Ja uzņēmumā ir vairākas ieinteresētās puses, pareizais risinājums nav mēģināt tās izslēgt, bet vienoties, kurš no viņiem ir gala lēmējs un kādā termiņā tiek gaidīta atbilde.

Publiskajā sektorā šī atbildība ir pat ierakstīta noteikumos, proti, Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā iestādes ievieto informāciju internetā, nosaka, ka par iestādes kompetencē esošās informācijas ievietošanu oficiālajā tīmekļvietnē atbild iestādes vadītājs. Privātam uzņēmumam tas nav saistošs, bet doma ir tā pati un ir pārņemama brīvprātīgi: satura atbildība pieder pasūtītājam, un tā ir jāuzliek konkrētam cilvēkam ar vārdu.

Attēli ir tiesību jautājums, nevis failu jautājums

Fotogrāfijas ir vieta, kur pasūtītāji rīkojas ar vislabākajiem nodomiem un tomēr rada risku, jo tiek uzskatīts, ka fails, kas ir datorā, ir arī fails, kuru drīkst lietot; Latvijas Autortiesību likumā fotogrāfija ir aizsargāts darbs, autortiesības rodas darba radīšanas brīdī bez jebkādas reģistrācijas, un autors vienmēr ir cilvēks, kurš attēlu uzņēma.

No tā izriet secinājums, kas pārsteidz gandrīz katru uzņēmumu: samaksa par fotosesiju pati par sevi nenozīmē, ka pasūtītājs ir ieguvis autortiesības. Fotogrāfs paliek autors, personiskās tiesības, tostarp tiesības tikt nosauktam, nav atsavināmas, un mantiskās tiesības pāriet tikai ar licenci vai atsavinājuma līgumu, un uzņēmumam, kurš plāno fotogrāfijas lietot mājaslapā, sociālajos tīklos un drukā, tas nozīmē, ka licencē jābūt uzskaitītiem tieši šiem izmantošanas veidiem.

Ar attēlu bankām ir tieši tāpat, tikai tur nosacījumi ir uzrakstīti skaidri un publiski, tāpēc tos var izlasīt pirms pirkšanas: Shutterstock standarta licence dod neekskluzīvas un nenododamas tiesības izmantot attēlu, tostarp tīmekļa vietnēs, un tajā pašā lapā ir norādīts, ka klients neiegūst ne īpašumtiesības, ne ekskluzīvas tiesības. Turpat ir ierobežojumi, kurus mēdz pārkāpt nejauši: attēlu nedrīkst nodot tālāk, nedrīkst lietot kā logotipu vai preču zīmi, un attēlus, kas atzīmēti kā izmantojami tikai redakcionāliem nolūkiem, nedrīkst lietot komerciāli. Uzņēmums, kas nopircis standarta licenci, ir ieguvis tiesības lietot attēlu vietnē, nevis failu, ko var nodot izstrādātājam kā savu mantu.

Ir vēl viens gadījums, kuru gandrīz vienmēr saprot nepareizi. Autortiesību likumā ir norma par publiski izstādītu darbu izmantošanu, kas ļauj izmantot arhitektūras, fotogrāfijas, tēlotājas un lietišķās mākslas darbus, kas pastāvīgi izstādīti publiskās vietās, bet tikai personiskām vajadzībām, ziņu raidījumos vai nekomerciāla mērķa darbos, un tā tieši neattiecas uz izmantošanu komerciāliem mērķiem. Uzņēmuma mājaslapa ir komerciāls mērķis, tāpēc šī norma to nesedz, un attēlam ar svešu ēku vai svešu skulptūru joprojām vajag atļauju.

Visbeidzot, cilvēki attēlos ir personas datu jautājums, nevis tikai pieklājības jautājums: Datu valsts inspekcija 2025. gada 5. martā skaidroja, ka fotogrāfs, publicējot klientu attēlus, apstrādā personas datus un ka tiesiskais pamats var būt piekrišana vai līgums, turklāt piekrišanai jābūt brīvi dotai, konkrētai, informētai un nepārprotamai. Būtiskākais praktiskais secinājums ir tas, ka piekrišanu var atsaukt, un pēc atsaukšanas attēli no publiskās vides ir jānoņem, tāpēc komandas fotogrāfijas mājaslapā ir jāsakārto tā, lai aizejošs darbinieks nekļūtu par problēmu.

Izstrādes vide un kļūda, kuru izdara ar labu nodomu

Pirms publicēšanas darbs notiek atsevišķā vidē, un tas ir vajadzīgs vienkārša iemesla dēļ: pasūtītājam ir jāredz reāla lapa reālā pārlūkā, nevis attēls no dizaina rīka, un kļūdas ir jāizķer vietā, kur tās neredz klienti. Jautājums ir tikai tāds, kā šo vidi noslēgt, un tieši šeit tiek izdarīta kļūda, kas izskatās pareiza.

Izplatītais risinājums ir ierakstīt aizliegumu robotu failā, un tas nedara to, ko cilvēki domā, jo Google dokumentācijā par to ir uzrakstīts tieši: šis fails norāda rāpuļiem, kurām adresēm tie drīkst piekļūt, un tas galvenokārt kalpo tam, lai vietni nepārslogotu ar pieprasījumiem, bet tas nav mehānisms, ar kuru lapu noturēt ārpus Google. Lai lapa neparādītos meklēšanas rezultātos, ir jālieto noindeksēšanas norāde vai jāaizsargā vide ar paroli.

Tālāk seko detaļa, kuras dēļ abas metodes kopā strādā sliktāk nekā katra atsevišķi. Noindeksēšanas norāde darbojas tikai tad, ja lapa ir rāpojama, jo rāpulim tā ir jāizlasa; ja lapa ir aizliegta robotu failā, rāpulis šo norādi nekad neieraudzīs, un lapa joprojām var parādīties rezultātos, piemēram, ja uz to ved saites no citurienes; turklāt noindeksēšanas norādi robotu failā Google neatbalsta vispār.

Ir arī otrs iemesls, kāpēc šī nav teorētiska problēma, proti, ja izstrādes vide satur to pašu saturu, ko gatavā vietne, tad meklētājs var uzskatīt tieši to par galveno versiju un rādīt to rezultātos Jūsu vietnes vietā, kas nozīmē, ka apmeklētājs nonāk nepabeigtā lapā ar testa datiem. Šī kļūda ir grūti pamanāma, jo pati vietne strādā nevainojami un problēma ir redzama tikai meklēšanas rezultātos.

Praktiskā atbilde tāpēc ir vienkārša un ir vērts to prasīt tieši: izstrādes vidi aizsargā ar paroli. Tas ir vienīgais risinājums, kas neatkarīgi no rāpuļu uzvedības nodrošina, ka nepabeigta vietne nekur neparādās, un vienlaikus tas novērš otro risku, par kuru domā retāk, proti, ka izstrādes vide ar to pašu saturu var tikt uzskatīta par galveno versiju un sākt konkurēt ar īsto vietni.

Kuras izvēles pēc palaišanas maksā visdārgāk

Lielākā daļa lēmumu mājaslapas projektā ir maināmi arī pēc palaišanas, un to ir vērts pateikt skaidri, jo pasūtītāji bieži pārdzīvo tieši par tām lietām, kuras vēlāk maina visvieglāk. Krāsas, izkārtojums, veidne, teksti un pat lapu izvietojums izvēlnē ir maināmi praktiski jebkurā brīdī, un tas maksā tikai darba stundas, nevis pārbūvi, bet divas lietas tomēr ir citādas, un tieši par tām ir vērts padomāt pirms palaišanas, kamēr maiņa vēl neko nemaksā.

Pirmā ir adrešu struktūra, un tā kļūst par lēmumu tieši tajā brīdī, kad lapas ir indeksētas un uz tām ved svešas saites, jo no tā brīža adrešu maiņa vairs nav vizuāla izvēle, bet pārcelšana, kuru Google apraksta kā atsevišķu procedūru ar savām prasībām. Jālieto servera puses pastāvīgās pāradresācijas un tās jāsaglabā vismaz gadu; Google arī brīdina nemainīt vienā piegājienā gan adreses, gan satura pārvaldības sistēmu, gan izkārtojumu, un parastai uzņēmuma vietnei iesaka pārcelt visas adreses vienā reizē, nevis pa daļām., turklāt turpat ir noderīga piebilde, kas mazina bailes: pastāvīgās pāradresācijas pašas par sevi nerada zaudējumu lapas svarā, kaut gan pozīcijas kādu laiku var svārstīties.

Otrā ir pats domēns, jo domēna maiņa ir tā pati pārcelšana ar visām tās prasībām, tikai lielākā mērogā, un tai pievienojas viss, kas jau ir nodrukāts uz vizītkartēm un vēstulēm. Par to, uz kā vārda domēns jāreģistrē, esam rakstījuši rakstā par desmit kļūdām, pasūtot mājaslapas izstrādi, un šeit to neatkārtojam; šeit ir vērts tikai pateikt, ka domēna izvēle ir viens no nedaudzajiem lēmumiem, kuru vēlāk mainīt maksā vairāk nekā to izdarīt uzreiz pareizi.

Ir viena procedūras detaļa, kuru der zināt, lai to nepieprasītu bez vajadzības: adreses maiņas pieteikumu meklētāja rīkos iesniedz tikai tad, ja mainās domēns vai apakšdomēns; pārejai no nedrošas uz drošu savienojumu vai izvēlei starp adresi ar un bez priedēkļa tajā pašā domēnā tas nav paredzēts, un tur pietiek ar pareizām pāradresācijām. Uzņēmumam tas nozīmē, ka lielākā daļa izmaiņu tiek nokārtotas servera pusē, nevis kādā formā.

Praktiski no tā izriet viens ieteikums pirms palaišanas: ja vecā vietne jau eksistē un tai ir apmeklētāji no meklētājiem, tad adrešu saraksts ar pāradresācijām uz jaunajām adresēm ir jāsagatavo pirms publicēšanas, nevis pēc tam, kad kāds pamana kritušos apmeklējumus. Šis saraksts ir arī viens no tiem darbiem, kuru pasūtītājs var sagatavot pats, un kurš, ja to neviens nesagatavo, pēc palaišanas kļūst par nedēļu meklēšanas darba.

Piekļūstamība: kam tā ir pienākums un kam nav

Publiskā sektora iestādēm piekļūstamība ir pienākums jau vairākus gadus; privātam uzņēmumam — tikai tad, ja tas sniedz likumā uzskaitītu pakalpojumu, visbiežāk elektronisko tirdzniecību, un nav mikrouzņēmums. Informatīva mājaslapa, kas neko nepārdod, sarakstā neietilpst. Tirgū šos divus aktus bieži sajauc, un tā ir kļūda, kas maksā.

Pirmais attiecas uz publisko sektoru, un tas ir spēkā jau vairākus gadus, tāpēc iestādēm tas nav jaunums. Eiropas Savienības direktīvu par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu piekļūstamību Latvijā pārņem Ministru kabineta noteikumi Nr. 445, kas nosaka kārtību, kādā iestādes ievieto informāciju internetā, un tie prasa ievērot četrus principus, proti, uztveramību, darbināmību, saprotamību un robustumu, kā arī publicēt atsevišķu piekļūstamības paziņojumu. Šis regulējums saista iestādes un neattiecas uz privātu uzņēmumu, kaut gan tirgū to dažreiz piedāvā kā vispārēju prasību.

Otrais ir jaunāks, un tieši tas rada lielāko daļu pārpratumu, jo tā spēkā stāšanās datums ir plaši izziņots, bet tvērums ne: Eiropas Piekļūstamības aktu Latvijā pārņem Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums, kas ir spēkā no 2025. gada 28. jūnija, kopā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 128 par piekļūstamības prasībām. Tas nenozīmē, ka no minētā datuma katrai uzņēmuma mājaslapai jāatbilst piekļūstamības standartam, un tieši šis pārāk plašais apgalvojums tirgū tiek atkārtots visbiežāk, dažreiz kopā ar piedāvājumu to novērst.

Likums attiecas uz konkrētu pakalpojumu sarakstu, nevis uz jebkuru vietni, un tajā ietilpst elektronisko sakaru pakalpojumi, piekļuve audiovizuālo mediju pakalpojumiem, atsevišķi gaisa, autobusu, dzelzceļa un ūdens transporta pasažieru pārvadājumu elementi, uzskaitītie patērētāju finanšu pakalpojumi, e-grāmatas un elektroniskās tirdzniecības pakalpojumi. Uzņēmuma informatīva mājaslapa, kas neko nepārdod un nav banka, transporta operators vai grāmatu platforma, šajā sarakstā neietilpst.

Ir arī izņēmums maziem uzņēmumiem, un tas ir jāformulē precīzi, jo to bieži atstāsta pārāk plaši. Komersants, kas nodarbina mazāk nekā desmit personas un kura gada apgrozījums nepārsniedz divus miljonus eiro vai gada bilance nepārsniedz divus miljonus eiro un kas sniedz likuma tvērumā esošu pakalpojumu, ir atbrīvots no pienākuma ievērot pakalpojumu piekļūstamības prasības. Izņēmums attiecas uz pakalpojumiem; ar precēm saistītie pienākumi mikrouzņēmumiem ir vieglāki, bet ne atcelti, tāpēc teikums, ka mikrouzņēmumi no likuma ir atbrīvoti, nav pareizs.

Praktiskais secinājums pasūtītājam ir īss: ja veidojat interneta veikalu un neesat mikrouzņēmums, tad piekļūstamības prasības jāieraksta jau tehniskajā uzdevumā, jo vēlāk tās nozīmē pārstrādi. Ja veidojat informatīvu vietni, tad juridiska pienākuma, visticamāk, nav, bet tas joprojām ir arguments par labu tam, lai lapa būtu lietojama ar tastatūru un lasāma ar ekrāna lasītāju, jo daļa Jūsu klientu to izmanto neatkarīgi no likuma.

Cik ilgi tas viss aizņem

Termiņa jautājums ir tas, uz kuru pasūtītājs grib atbildi vispirms, un tas ir arī tas, uz kuru godīgu atbildi sniegt ir visgrūtāk. Nozarē publicētie termiņi gandrīz vienmēr nāk no izstrādātāju pašu lapām, kur tie kalpo kā solījums par ātrumu, tāpēc tos nevar izmantot kā neatkarīgu datu punktu, un neatkarīga pētījuma ar metodiku mēs neatradām.

Tāpēc pareizāk ir runāt par to, kas termiņu nosaka, nevis meklēt vidējo skaitli, kas nevienam konkrētam projektam tāpat neder: termiņu nosaka apjoms, apstiprinājumu ātrums un satura gatavība, un pēdējos divos no šiem trim izšķirošā ietekme ir pasūtītāja pusē. Projekts, kurā teksti ir gatavi pirms sākuma un lēmumus pieņem viens cilvēks, noris ievērojami ātrāk nekā tāda paša apjoma projekts bez šiem diviem nosacījumiem, un tā ir atšķirība, ko var izmērīt nedēļās.

Mūsu pašu publicētais termiņš WordPress izstrādes lapā ir četras līdz desmit nedēļas, un tas attiecas uz parastu uzņēmuma vietni, savukārt sarežģītākiem projektiem tas ir garāks, un e-komercijai vēl garāks, bet konkrētam projektam vienīgais lietderīgais termiņš ir tas, kas izriet no apjoma, nevis no vidējā rādītāja.

Ir vēl viens veids, kā uz šo jautājumu skatīties, un tas pasūtītājam parasti ir noderīgāks par jebkuru skaitli: pajautājiet izstrādātājam nevis, cik ilgi tas prasīs, bet kuras nedēļas ir atkarīgas no Jums un kuras no viņa. Atbilde uz šo jautājumu ir pārbaudāma, un tā uzreiz parāda, cik daudz no termiņa Jūs paši kontrolējat.

Un vēl viena lieta, kas termiņu ietekmē vairāk, nekā izskatās, ir apjoma pieaugums darba gaitā: katrs jauns ieteikums atsevišķi ir mazs un pamatots, bet kopā tie pārvieto nodošanas datumu, un tas notiek nemanāmi, jo neviens no tiem nekad neizskatās pēc lēmuma pagarināt projektu. Vienīgais, kas pret to palīdz, ir vienošanās, ka izmaiņas ārpus sākotnējā apjoma tiek pierakstītas atsevišķi kopā ar to ietekmi uz termiņu, nevis iekļautas klusējot.

Ko sarunāt, pirms darbs sākas

Pirms pirmās rēķina rindas ir vērts izrunāt un ierakstīt satura grafiku ar datumiem: kurš raksta tekstus, līdz kuram datumam tie ir izstrādātāja rokās un kas notiek, ja tie kavējas, jo bez šī punkta kavējums vienmēr izskatās pēc izstrādātāja vainas.

Otrais ir attēlu izcelsme un tiesības, proti, no kurienes nāk fotogrāfijas, kāda licence tām ir, vai licencē ir minēta izmantošana tieši vietnē un vai cilvēki attēlos ir devuši piekrišanu, kuru viņi vēlāk var atsaukt. Trešais ir viens apstiprinātājs ar vārdu un uzvārdu, kā arī vienošanās par to, cik darba dienās tiek gaidīta atbilde uz apstiprinājuma pieprasījumu, jo bez termiņa apstiprinājums nav plānojams lielums.

Ceturtais ir izstrādes vide, kas aizsargāta ar paroli, nevis ar aizliegumu robotu failā, un piektais ir pāradresāciju saraksts no vecajām adresēm uz jaunajām, ja vecā vietne jau eksistē un tai ir apmeklētāji. Sestais ir jautājums par piekļūstamību, uz kuru atbilde ir atkarīga no tā, ko Jūsu vietne dara, un kuru ir daudz lētāk uzdot tehniskā uzdevuma sarakstīšanas brīdī nekā pēc nodošanas.

Šo sarakstu ir vērts izskatīt vienā sarunā, nevis pa daļām, jo tieši kopā tas parāda, cik liela daļa projekta ir atkarīga no pasūtītāja, un tā parasti ir lielāka, nekā pasūtītājs gaidīja. Neviena no šīm prasībām nav dārga, un neviena no tām neprasa tehniskas zināšanas; tās prasa tikai to, lai kāds tās uzdotu pirms darba sākuma.

Un septītais, kas nav tehnisks, bet izšķir vairāk nekā pārējie seši: vienošanās par to, kas ir minimālais apjoms, ar kuru vietni var publicēt. Projekts, kurā publicēšana notiek tikai tad, kad viss ir gatavs, mēdz nepublicēties nekad, savukārt projekts ar skaidru minimālo apjomu publicējas laikā un pēc tam aug. Ja vēlaties, lai šo sarunu izrunājam kopā ar Jums, sazinieties ar mums.