Kas ir mācību pārvaldības sistēma (LMS) un kad tā ir vajadzīga

LMS nav mape ar pre­zen­tā­ci­jām un sa­raksts iz­klājla­pā. Kad re­ģis­trā­ci­ja, iz­pil­de un de­rī­gu­ma ter­miņš jā­pie­rā­da, sis­tē­ma sāk at­mak­sā­ties — un kad nē, tā ir dār­ga lie­kā daļa.

Iedomājieties kop­lie­to­ša­nas mapi, kurā gla­bā­jas sep­ti­ņas pre­zen­tā­ci­jas, divi vi­deo un viena ins­truk­ci­ja ar no­sau­ku­mu “galīgā_versija_2_labota.pdf”, un tai bla­kus iz­klājla­pu, kurā per­so­nā­la spe­ciā­lis­te ar roku at­zī­mē, kurš ko ir no­ska­tī­jies. Kamēr dar­bi­nie­ku ir div­des­mit un kurss ir viens, šī kār­tī­ba strā­dā pil­nī­gi labi un ne­iz­mak­sā neko, tā­pēc to arī ne­viens ne­stei­dzas mai­nīt. Tā sa­brūk citā brī­dī — kad kāds pa­jau­tā, vai kon­krē­tais cil­vēks pa­gā­ju­ša­jā gadā tie­šām sa­ņē­ma at­kār­to­to ins­truk­tā­žu, un vien­ī­gā at­bil­de, kas Jums ir, ir iz­klājla­pas rin­da, kuru ne­viens ne­var ap­stip­ri­nāt un kuru jeb­kurš va­rē­ja pār­rak­stīt. Mācību pār­val­dī­bas sis­tē­ma jeb LMS ir prog­ram­ma­tū­ra, ku­ras vien­ī­gais no­piet­nais uz­de­vums ir pār­vērst šo rin­du par ie­rak­stu, ku­ram ir iz­cel­sme, da­tums un au­tors.

Kas ir LMS un ko ar to visbiežāk sajauc

Mācību pār­val­dī­bas sis­tē­ma dara čet­ras lie­tas: re­ģis­trē cil­vē­kus kur­sos, pie­gā­dā sa­tu­ru, pār­bau­da ap­gu­vi un gla­bā ie­rak­stu par to, kas no­ti­ka. Pirmā un ce­tur­tā ir tās, kuru dēļ sis­tē­mu pa­tie­sī­bā pērk, bet otrā un tre­šā ir tās, par ku­rām runā de­mons­trā­ci­jās, jo tās ir vieg­lāk pa­rā­dīt ek­rā­nā. Ja no šī sa­rak­sta iz­ņem ie­rak­stu, pa­liek fai­lu gla­bā­tu­ve ar la­bā­ku sa­skar­ni, un tādu Jūsu or­ga­ni­zā­ci­jā, vis­ti­ca­māk, jau ir vis­maz di­vas.

Tieši tā­pēc LMS nav vi­deop­lat­for­ma, nav tī­mek­ļa se­mi­nā­ru rīks un nav kur­su tirdznie­cī­bas viet­ne, lai gan vi­s­as trīs prot rā­dīt mā­cī­bu ma­te­riā­lu tik­pat labi vai la­bāk. Videoplatforma zina, ka fails tika at­ska­ņots; tā ne­zi­na, ka to at­ska­ņo­ja cil­vēks, ku­ram kon­krē­tais kurss bija jā­ap­gūst līdz kon­krē­tam da­tu­mam, ka viņš to da­rī­ja ot­ra­jā mē­ģi­nā­ju­mā un ka pēc gada tas viss būs jā­at­kār­to no sā­ku­ma. Atšķirība nav fun­kci­ju sa­rak­stā, kuru sa­lī­dzi­na ie­pir­ku­ma ta­bu­lā, bet jau­tā­ju­mā, uz kuru sis­tē­ma spēj at­bil­dēt pēc di­viem ga­diem, kad ne­viens no sā­kot­nē­ji ie­sais­tī­ta­jiem cil­vē­kiem or­ga­ni­zā­ci­jā vairs ne­strā­dā.

Vārds “plat­for­ma” šeit mal­di­na vai­rāk, nekā pa­līdz, jo ar to ap­zī­mē gan sis­tē­mas, kas uz­skai­ta pie­nā­ku­mus, gan tās, kas pie­dā­vā brī­vi iz­vē­lē­tu sa­tu­ru, un abas pār­dod vieni un tie paši cil­vē­ki. Praktiskais da­lī­jums to­mēr ir vien­kāršs un tur vi­s­os ga­dī­ju­mos: ja kāds cits no­sa­ka, kas Jums jā­ap­gūst, un kāds pār­bau­da, vai to iz­da­rī­jāt, tā ir mā­cī­bu pār­val­dī­bas sis­tē­ma. Ja iz­vē­la­ties pats un ne­viens ne­se­ko lī­dzi, tā ir bib­lio­tē­ka, un abas var būt no­de­rī­gas vien­lai­kus, bet ti­kai pir­mā at­bild uz au­di­to­ra jau­tā­ju­mu, un tie­ši šis jau­tā­jums pa­ras­ti ir tas, kas no­ved līdz pro­jek­tam.

Pieprasījums pēc šā­das uz­skai­tes nav Latvijas īpat­nī­ba, un tas arī nav mazs: pēc Eurostat da­tiem 2025. gada pir­ma­jā ce­turksnī 16 % ES ie­dzī­vo­tā­ju ve­cu­mā no 16 līdz 74 ga­diem ie­priek­šē­jo trīs mē­nešu lai­kā bija ap­gu­vu­ši kādu tiešsais­tes kur­su, tā­tad pati mā­cī­ša­nās ek­rā­nā vairs ne­vie­nu ne­pār­steidz. Pārsteidz gan tas, cik reti or­ga­ni­zā­ci­ja spēj pa­teikt, kurš no šiem kur­siem bija ob­li­gāts, kurš tika pa­beigts un cik ilgi re­zul­tāts ir spē­kā, jo tie­ši šie trīs jau­tā­ju­mi ir tie, ko sis­tē­ma at­ri­si­na, un tie­ši tos pa­ras­ti ne­viens ne­uz­dod līdz pir­ma­jai pār­bau­dei.

Kad tā tiešām ir vajadzīga: pierādījums, nevis ērtība

Vairums or­ga­ni­zā­ci­ju pie mā­cī­bu sis­tē­mas no­nāk ne­vis tā­pēc, ka mā­cī­bas būtu kļu­vu­šas sa­rež­ģī­tā­kas, bet tā­pēc, ka pie­rā­dī­ša­na ir kļu­vu­si dār­ga. Latvijas nor­ma­tī­vie akti pra­sa dar­ba aiz­sar­dzī­bas ins­truk­tā­žu re­ģis­trā­ci­jas do­ku­men­tus gla­bāt pie­cus ga­dus, un at­kār­to­tā ins­truk­tā­ža jā­veic ne re­tāk kā rei­zi gadā, bet dar­bā ar bīs­ta­mām ie­kār­tām un pa­augst­i­nā­tas bīs­ta­mī­bas dar­bos — ne re­tāk kā rei­zi se­šos mē­neš­os. Kamēr cil­vē­ku ir maz un ter­miņš ir viens, to iz­se­ko gal­vā vai ka­len­dā­rā. Pie div­simt dar­bi­nie­kiem ar da­žā­diem sā­ku­ma da­tu­miem tas kļūst par uz­de­vu­mu, kurā kļū­da vairs nav ie­spē­ja­ma, bet ne­iz­bē­ga­ma.

ES dar­ba aiz­sar­dzī­bas pa­mat­di­rek­tī­va 89/391/EEK pra­sa no­dro­ši­nāt ap­mā­cī­bu ne ti­kai pie­ņe­mot dar­bā, bet arī pār­ce­ļot cil­vē­ku citā dar­bā, ie­vie­šot jau­nu dar­ba ap­rī­ko­ju­mu un mai­no­ties teh­no­lo­ģi­jai. Katrs no šiem no­ti­ku­miem rada jau­nu ter­mi­ņu jau­nai cil­vē­ku gru­pai, un tie­ši šī kom­bi­na­to­ri­ka, ne­vis mā­cī­bu sa­turs, sāk pra­sīt sis­tē­mu — jo ter­mi­ņi ne­sak­rīt, gru­pas pār­klā­jas un ne­viens no tiem ne­sā­kas gada pir­ma­jā jan­vā­rī. Regulētās no­za­rēs sliek­snis ir vēl ze­māks: ārs­tnie­cī­bas per­so­nas ser­ti­fi­kāts Latvijā tiek iz­sniegts uz pie­ciem ga­diem, un re­ser­ti­fi­kā­ci­jai tā dar­bī­bas lai­kā ār­stam, zo­bār­stam vai fun­kcio­nā­la­jam spe­ciā­lis­tam jā­ie­gūst 250 tā­lā­kiz­glī­tī­bas pun­kti, bet pā­r­ējām ārs­tnie­cī­bas per­so­nām — 150, un kā­dam tie ir jā­sas­kai­ta un jā­spēj uz­rā­dīt.

Mērogu pa­līdz sa­prast arī tas, cik iz­pla­tī­ta šī va­ja­dzī­ba vis­pār ir, jo pēc Eurostat da­tiem 2020. gadā 67,4 % ES uz­ņē­mu­mu ar des­mit un vai­rāk no­dar­bi­nā­ta­jiem no­dro­ši­nā­ja dar­bi­nie­kiem tā­lā­kiz­glī­tī­bu, tā­tad runa nav par retu ga­dī­ju­mu, bet par vai­rā­ku­mu; jau­tā­jums ir ti­kai, kā katrs no tiem to uz­skai­ta. Tāpēc go­dī­gais LMS ie­vie­ša­nas ie­mesls pa­ras­ti skan ne­ro­man­tis­ki: Jums va­jag zi­nāt, kas ir ap­mā­cīts, kad tas no­ti­ka, cik ilgi tas ir spē­kā un kas no­tiks nā­ka­ma­jā ce­turksnī, un Jums to va­jag zi­nāt bez zva­na ko­lē­ģim, kurš tob­rīd ir at­va­ļi­nā­ju­mā. Ja šāda jau­tā­ju­ma nav un ne­viens to tu­vā­ka­jā lai­kā ne­uz­dos, sis­tē­ma at­ri­si­nās prob­lē­mu, ku­ras Jums nav, un šis ir vien­ī­gais pro­jek­ta veids, kuru ne­iz­do­das glābt ar labu ie­vie­ša­nu.

Kad tā nav vajadzīga, un kāpēc to reti saka

Latvijas Darba aiz­sar­dzī­bas li­kums in­for­mā­ci­jas teh­no­lo­ģi­ju iz­man­to­ša­nu dar­ba aiz­sar­dzī­bas pro­ce­su do­ku­men­tē­ša­nai uz­skai­ta kā dar­ba de­vē­ja tie­sī­bas, ne­vis pie­nā­ku­mu, un šī at­šķi­rī­ba ir sva­rī­gā­ka, nekā iz­ska­tās. Normatīvais akts pra­sa ie­rak­stu, ne­vis prog­ram­ma­tū­ru, un pa­rak­stu lapa ar da­tu­mu ir pil­nvēr­tīgs ie­raksts, kas au­di­tā iz­tu­rēs tie­ši tā­pat kā ek­rānšā­viņš no sis­tē­mas. Piecpadsmit cil­vē­kiem, vien­am kur­sam un vien­am ter­mi­ņam gadā mā­cī­bu sis­tē­ma pie­vie­no uz­tu­rē­ša­nu, ver­si­ju at­jau­ni­nā­ju­mus un vēl vienu vie­tu, kur jā­pie­sa­kās, bet ne­pie­vie­no ne­vie­nu at­bil­di, ku­ras Jums ie­priekš pie­trū­ka.

Mēs ne­ie­sa­kām mā­cī­bu sis­tē­mu arī tad, kad or­ga­ni­zā­ci­jai vēl nav sa­tu­ra, un tas ir bie­žā­kais ga­dī­jums, kurā pro­jek­tu la­bāk at­likt. Tukša sis­tē­ma nav ie­gul­dī­jums nā­kot­nē, bet iz­de­vums, kas gai­da, ka­mēr kāds at­ra­dīs lai­ku uz­rak­stīt kur­sus — un šis laiks pēc pa­lai­ša­nas pa­ras­ti ne­at­ro­das tie­ši tā­pat, kā tas ne­at­ra­dās pirms tās. Lētāk un āt­rāk ir vis­pirms uz­rak­stīt trīs kur­sus tek­stā un vi­deo, iz­pla­tīt tos tā, kā pro­tat šo­dien, pa­ska­tī­ties, ku­rus cil­vē­ki tie­šām iz­man­to, un ti­kai pēc tam pirkt vie­tu, kur tos ie­vie­tot. Otrādi iz­da­rīts pro­jekts bie­žāk bei­dzas ar plat­for­mu, kurā ir divi kur­si un ne­viens re­gu­lārs lie­to­tājs.

Trešais ga­dī­jums, kad at­bil­de ir “nē”, ir tad, kad pa­tie­sā va­ja­dzī­ba nav mā­cī­bas, bet at­bil­des. Ja dar­bi­nie­ki mek­lē ne­vis kur­su, bet kon­krē­tu pun­ktu iek­šē­jā do­ku­men­tā — kā rī­ko­ties ar kon­krē­tu klien­ta ga­dī­ju­mu, kāda ir pro­ce­dū­ra kon­krē­tā si­tuā­ci­jā, mā­cī­bu sis­tē­ma to ne­at­ri­si­nās, jo tā ir vei­do­ta se­cī­gai ap­gu­vei ar pār­bau­di bei­gās, ne­vis āt­rai uz­zi­ņai dar­ba vidū. Šādos ga­dī­ju­mos vai­rāk pa­līdz mek­lē­ša­na pa uz­ņē­mu­ma do­ku­men­tiem, par ko rak­stī­jām at­se­viš­ķi rak­stā par RAG ri­si­nā­ju­mu uz uz­ņē­mu­ma do­ku­men­tiem — abas sis­tē­mas pre­zen­tā­ci­jā iz­ska­tās mul­si­no­ši lī­dzī­gas, jo abās ir mek­lē­ša­na un abās ir uz­ņē­mu­ma sa­turs, taču tās ri­si­na pil­nī­gi da­žā­das prob­lē­mas un tā­pēc reti aiz­stāj viena otru.

Ko sistēma patiesībā uzskaita

Uzskaite ir vie­ta, kur mā­cī­bu sis­tē­mas savā star­pā at­šķi­ras vis­vai­rāk, un vien­lai­kus vie­ta, kurā de­mons­trā­ci­jās ska­tās vis­ma­zāk, jo tā iz­ska­tās gar­lai­cī­gi. Reģistrācija at­bild uz jau­tā­ju­mu, kam kurss bija jā­ap­gūst; iz­pil­de at­bild, cik tālu cil­vēks tika; kur­sa iz­pil­des ie­raksts ap­lie­ci­na, ka no­sa­cī­ju­mi tika iz­pil­dī­ti; de­rī­gu­ma ter­miņš pa­sa­ka, cik ilgi tas viss ir spē­kā. Ceturtais vis­bie­žāk pie­trūkst lē­ta­jās sis­tē­mās, un tie­ši tas Jums būs va­ja­dzīgs kat­ru die­nu, jo uz tā bal­stās gan at­gā­di­nā­ju­mi, gan re­ser­ti­fi­kā­ci­ja, gan at­skai­te va­dī­bai.

Praksē tas no­zī­mē, ka sis­tē­mai jā­prot at­šķirt “no­ska­tī­jās vi­deo” no “no­kār­to­ja pār­bau­di” un abus no “ir spē­kā līdz”, un jā­prot to iz­da­rīt vienā ska­tā, ne­vis trīs at­skai­tēs. Ja sis­tē­ma gla­bā ti­kai pir­mo, tā ir ak­ti­vi­tā­tes žur­nāls, ne­vis kom­pe­ten­ces re­ģistrs, un au­di­tā tā ne­pie­rā­da neko vai­rāk par to, ka fails tika at­vērts. Prasiet de­mons­trā­ci­jā pa­rā­dīt kon­krē­tu cil­vē­ku, ku­ram viens kurss ir no­kār­tots, otrs no­ka­vēts un tre­ša­jam bei­dzies ter­miņš, un pa­ska­tie­ties, cik vieg­li šo trīs stā­vok­ļu at­šķi­rī­bu ie­rau­dzīt bez pa­skaid­ro­ju­ma.

Otra bie­ži pār­pras­tā daļa ir tā, ka mā­cī­bu sis­tē­ma nav per­so­nā­la uz­skai­tes sis­tē­ma un ne­kad par tādu ne­kļūs. Tā zina par kur­siem un re­zul­tā­tiem, bet ama­tu, struk­tūr­vie­nī­bu un dar­ba at­tie­cī­bu sā­ku­ma da­tu­mu tā sa­ņem no ci­tu­rie­nes, un tie­ši šī in­teg­rā­ci­ja iz­šķir, vai re­ģis­trā­ci­ja kur­sos no­tiks au­to­mā­tis­ki vai ar roku. Ja jau­nais dar­bi­nieks kur­sos jā­pie­re­ģis­trē ma­nuā­li, sis­tē­ma nav ie­vies­ta līdz ga­lam — tā ir ti­kai pār­cē­lu­si to pašu dar­bu no iz­klājla­pas uz jau­nu sa­skar­ni, un pēc gada kāds at­kal jau­tās, kā­pēc sa­rak­sti ne­sak­rīt.

Uzskaitei ir arī otra puse, par kuru domā re­tāk: dati mēdz ras­ties ār­pus pa­šas sis­tē­mas. Ja daļa ap­mā­cī­bas no­tiek ārē­jā rīkā — si­mu­la­to­rā, va­lo­du plat­for­mā, ra­žo­tā­ja mā­cī­bu vidē, tad jau­tā­jums ir, vai re­zul­tāts no tu­rie­nes at­grie­žas Jūsu ie­rak­stā au­to­mā­tis­ki vai kāds to pār­rak­sta ar roku. Tieši šim no­lū­kam ek­s­is­tē LTI, kas ļauj ārē­ju rīku pie­vie­not bez at­se­viš­ķas pie­teik­ša­nās un sa­ņemt vēr­tē­ju­mu at­pa­kaļ, un tie­ši tā­pēc ie­pir­ku­mā ir vērts pra­sīt ne ti­kai stan­dar­ta no­sau­ku­mu, bet arī to, ku­ras tā da­ļas pie­gā­dā­tājs ir ie­vie­sis un kā tas ir pār­bau­dīts.

Standarti, kas izšķir, vai varēsiet aiziet

Jautājums, kas pro­jek­ta sā­ku­mā iz­ska­tās teh­nisks un pēc trim ga­diem iz­rā­dās ko­mer­ciāls, ir šis: kam pie­der sa­turs un ie­rak­sti, ja Jūs iz­lem­jat mai­nīt plat­for­mu. Uz to at­bild ne­vis lī­gu­ma punkts par datu at­grie­ša­nu, bet for­mā­ti, kā­dos sa­turs un ie­rak­sti reā­li gla­bā­jas. SCORM ir ve­cā­kais no tiem un jop­ro­jām iz­pla­tī­tā­kais veids, kā ie­pa­kot kur­su tā, lai to va­rē­tu ie­vie­tot citā sis­tē­mā; xAPI ir jau­nāks slā­nis, kas ap­rak­sta ne­vis pa­kot­ni, bet no­ti­ku­mus — kurš, ko un ar kādu re­zul­tā­tu iz­da­rī­ja — un gla­bā tos at­se­viš­ķā krā­tu­vē, ko sauc par mā­cī­bu ie­rak­stu krā­tu­vi jeb LRS.

Šeit ir nian­se, kuru pār­do­ša­nas pre­zen­tā­ci­jās ne­at­ra­dī­siet un kura pē­dē­jos ga­dos ir mai­nī­ju­si visu jau­tā­ju­ma no­stād­ni: ADL Initiative — ASV Aizsardzības de­par­ta­men­ta prog­ram­ma, kas SCORM ra­dī­ja un pub­li­cē­ja xAPI, — ir slēg­ta, un tās GitHub or­ga­ni­zā­ci­ja, ko GitHub ap­stip­ri­nā­jis kā adlnet.gov īpaš­nie­ci, pa­zi­ņo: “The ADL Initiative has been shut down.” Tas ne­no­zī­mē, ka SCORM pēk­šņi pār­stā­tu dar­bo­ties, jo for­māts ir pub­li­cēts un sis­tē­mas to lasa arī turp­māk, bet no­zī­mē, ka aiz zī­mo­la vairs ne­stāv ak­tīvs uz­tu­rē­tājs, kurš to at­tīs­tī­tu. Datu mo­de­lis, uz kura SCORM iz­pildlaiks bal­stās, gan ir un pa­liek IEEE stan­darts — IEEE 1484.11.1-2022 ir spē­kā esošs un pub­li­cēts 2022. gada 15. ap­rī­lī.

xAPI ceļš ir gā­jis pre­tē­jā vir­zie­nā: tas ir stan­dar­ti­zēts kā IEEE 9274.1.1-2023 un pub­li­cēts 2023. gada 6. ok­tob­rī, tā­tad tam uz­tu­rē­tājs ir un ie­rak­sti, kas šajā for­mā­tā iz­vei­do­ti, pa­liek la­sā­mi arī tad, ja pro­dukts mai­nās. Trešais stan­darts, ko vērts pra­sīt vār­dā, ir LTI, kas ļauj pie­vie­not ārē­ju rīku bez at­se­viš­ķas pie­teik­ša­nās, un 1EdTech at­bal­stu vi­s­ām ver­si­jām pirms LTI 1.3 pār­trau­ca pēc 2021. gada 30. jū­ni­ja, tā­pēc at­bil­de “mēs at­bal­stām LTI” bez ver­si­jas nu­mu­ra vairs nav at­bil­de. Visa kur­sa pār­ne­ša­nai kal­po Common Cartridge, un tie­ši to ir vērts pie­pra­sīt de­mons­trēt, ne­vis ap­spriest.

Kāpēc “atbalsta standartu” nav tas pats, kas “strādā”

Standarta no­sau­kums spe­ci­fi­kā­ci­jā un stan­dar­ta uz­ve­dī­ba kon­krē­tā sis­tē­mā ir di­vas da­žā­das lie­tas, un la­bā­kais pie­mērs ir pub­lis­ki pie­ejams Moodle do­ku­men­tā­ci­jā, tā­tad pār­bau­dāms bez ne­vie­na pie­gā­dā­tā­ja pa­lī­dzī­bas. Tur rak­stīts, ka SCORM 1.2 Moodle at­bal­sta un ka tas iz­tur ADL at­bil­stī­bas tes­tus, bet ka SCORM 2004 Moodle ne­at­bal­sta. Jaunāks ver­si­jas nu­murs šeit ne­no­zī­mē la­bā­ku at­bal­stu — tas ne­no­zī­mē neko, ka­mēr nav pār­bau­dīts — un pie­gā­dā­tājs, kurš to ne­pa­sa­ka, vai nu ne­zi­na, vai rē­ķi­nās, ka Jūs ne­pār­bau­dī­siet.

No tā iz­riet prak­tis­ka pār­bau­de, kas neko ne­mak­sā, aiz­ņem ap­mē­ram stun­du un pa­sa­ka vai­rāk nekā jeb­ku­ra at­sauk­sme: pa­ņe­miet vienu reā­lu kur­su tādā for­mā­tā, kādā Jūsu sa­turs jau šo­dien ek­s­is­tē, un lū­dziet to aug­šu­pie­lā­dēt tes­ta vidē de­mons­trā­ci­jas lai­kā, ne­vis pēc lī­gu­ma pa­rak­stī­ša­nas. Ja at­bil­de ir, ka to iz­da­rīs ie­vie­ša­nas gai­tā, Jūs jau esat uz­zi­nā­ju­ši at­bil­di, un tā ir lē­tā­kā in­for­mā­ci­ja, ko šajā pro­jek­tā ie­gū­siet. To pašu at­tie­ci­nām uz ek­s­por­tu: lū­dziet iz­ņemt kur­su ārā un ie­vie­tot to citā sis­tē­mā, jo tie­ši šī dar­bī­ba kād­reiz būs va­ja­dzī­ga stei­gā.

Piegādātāja ap­gal­vo­ju­mus par sa­vie­to­ja­mī­bu var pār­bau­dīt arī pil­nī­gi ne­at­ka­rī­gi no viņa paša. 1EdTech uz­tur pub­lis­ku TrustEd Apps sa­rak­stu ar pro­duk­tiem, kas ser­ti­fi­kā­ci­ju ir iz­tu­rē­ju­ši, un skaid­ri no­rā­da, ka pro­dukts, kura sa­rak­stā nav, ser­ti­fi­kā­ci­ju vai nu nav iz­tu­rē­jis, vai arī tā ser­ti­fi­kā­ci­jas ter­miņš ir bei­dzies. Piecas mi­nū­tes šajā sa­rak­stā pa­sa­ka vai­rāk nekā piec­des­mit slai­du pre­zen­tā­ci­ja, un tas ir prak­tis­ki vien­ī­gais avots šajā jomā, kuru nav pub­li­cē­jis pats pār­de­vējs. Ja pro­duk­ta tur nav, tas vēl nav aiz­lie­gums pirkt, bet ir jau­tā­jums, uz kuru vērts sa­ņemt at­bil­di rak­stis­ki.

Tā pati pie­sar­dzī­ba at­tie­cas uz ver­si­ju nu­mu­riem, ku­rus mēdz no­la­sīt kā kva­li­tā­tes rā­dī­tā­ju. LTI 2.0 pēc nu­mu­ra iz­ska­tās jau­nā­ka par 1.3, taču 1EdTech to uz­skai­ta tie­ši starp tām ag­rā­ka­jām ver­si­jām, ku­rām at­bal­stu pār­trau­ca, tā­pēc pie­dā­vā­jums, kurā šis nu­murs mi­nēts kā priekš­ro­cī­ba, prak­sē sola no­ve­co­ju­šu, vairs ne­uz­tu­rē­tu sa­vie­no­ju­ma vei­du. Ja pie­dā­vā­ju­mā ver­si­jas nu­mu­ra nav vis­pār, to ir vērts pie­pra­sīt rak­stis­ki, jo tā ir viena rin­da, kas vē­lāk iz­šķir, vai in­teg­rā­ci­ja ar nā­ka­mo rīku pra­sīs stun­du vai at­se­viš­ķu pro­jek­tu.

LMS un LXP: kāda ir atšķirība

Sarunās par mā­cī­bu sis­tē­mām agri vai vēlu pa­rā­dās sa­īsi­nā­jums LXP, un tas ir vērts pa­skaid­ro­ju­ma, jo tā svars ir ma­zāks, nekā skan. LMS pie­ņem, ka or­ga­ni­zā­ci­ja no­sa­ka, kas ku­ram jā­ap­gūst, un uz­skai­ta iz­pil­di; LXP ap­zī­mē pie­eju, kurā sa­tu­ru iz­vē­las pats mā­cā­mais, bet sis­tē­ma ie­sa­ka, un uz­svars pā­r­iet no pie­nā­ku­ma uz ie­in­te­re­sē­tī­bu. Kā uz­sva­ru at­šķi­rī­ba tā ir īsta un daž­kārt no­de­rī­ga — brīv­prā­tī­gai kva­li­fi­kā­ci­jas cel­ša­nai pie­nā­ku­mu uz­skai­te tie­šām nav gal­ve­nais, un pie­spie­du kur­su sa­raksts tur drī­zāk trau­cē.

Kas šai at­šķi­rī­bai nav, tā ir stan­dar­tu or­ga­ni­zā­ci­ja vai kāda teh­nis­ka ro­be­ža, kuru va­rē­tu pār­bau­dīt. Terminu 2018. gada sep­tembrī pub­lis­ki pie­tei­ca per­so­nā­la teh­no­lo­ģi­ju ana­lī­ti­ķis Džošs Bersins kā savu da­ri­nā­ju­mu, un kopš tā lai­ka to lie­to gal­ve­no­kārt tir­gus seg­men­tē­ša­nai. Praktiski tas no­zī­mē, ka divi pro­duk­ti ar vienu un to pašu ap­zī­mē­ju­mu var būt tik­pat at­šķi­rī­gi kā jeb­ku­ri divi pro­duk­ti bez tā, un ka sa­lī­dzi­nā­jums pēc ka­te­go­ri­jas no­sau­ku­ma ne­pa­sa­ka neko par to, ko Jūs sa­ņem­siet, tā­pēc ie­pir­ku­ma ta­bu­lā šī aile pa­liek tuk­ša vie­ta ar vir­srak­stu, kas rada dro­šī­bas sa­jū­tu, bet ne­iz­sa­ka ne­vie­nu pār­bau­dā­mu pra­sī­bu.

Salīdzināt ir vērts pēc tā, kas pa­liek da­tu­bā­zē, kad de­mons­trā­ci­ja ir bei­gu­sies. Ieraksta slā­nis, uz kuru abas ka­te­go­ri­jas at­sau­cas, ir stan­dar­ti­zēts — xAPI ir IEEE 9274.1.1-2023 — un tie­ši tas no­sa­ka, vai pēc trim ga­diem Jūs va­rē­siet pa­teikt, ko cil­vē­ki ap­gu­va, arī tad, ja pro­dukts tob­rīd būs cits. Ja pie­gā­dā­tājs ka­te­go­ri­jas no­sau­ku­mu min bie­žāk nekā for­mā­tu, kādā ie­rak­sti tiks gla­bā­ti un iz­gū­ti, sa­ru­na no­tiek par mārke­tin­gu, un to ir vērts pa­teikt ska­ļi jau sa­nāksmē.

Praktiski to pār­bau­da ar di­viem jau­tā­ju­miem, ku­rus var uz­dot jeb­ku­rā de­mons­trā­ci­jā. Pirmais: kas no­sa­ka, ka kon­krē­tam cil­vē­kam kon­krēts kurss ir jā­ap­gūst līdz kon­krē­tam da­tu­mam, un kur šis lē­mums sis­tē­mā ir re­dzams. Otrais: kādā for­mā­tā šo pie­nā­ku­mu iz­pil­de tiek gla­bā­ta un kā tā tiek iz­gū­ta, ja pro­dukts tiek no­mai­nīts. Ja at­bil­de uz pir­mo ir, ka sis­tē­ma ie­sa­ka, bet ne­uz­liek, tad ne­at­ka­rī­gi no ka­te­go­ri­jas no­sau­ku­ma Jums ro­kās ir bib­lio­tē­ka, un pie­nā­ku­mu uz­skai­te būs jā­ri­si­na ci­tur.

Kur beidzas mācību sistēma un sākas cita

Robeža, ko pro­jek­tos pār­kāpj vis­bie­žāk, ir starp mā­cī­bu sis­tē­mu un stu­den­tu vai per­so­nā­la in­for­mā­ci­jas sis­tē­mu. Pirmā pār­val­da kur­sus, otrā pār­val­da cil­vē­kus: uz­ņem­ša­nu, lī­gu­mus, gru­pas, ama­tus un sta­tu­su. Mācību sis­tē­mā var ie­va­dīt cil­vē­ku sa­rak­stu, tā­pēc ro­das kār­di­nā­jums to iz­man­tot arī kā re­ģis­tru, un tie­ši šis kār­di­nā­jums rada si­tuā­ci­ju, kurā di­vās vie­tās vien­lai­kus pa­stāv divi at­šķi­rī­gi pa­tie­sī­bas va­rian­ti par to, kurš vēl ir dar­bi­nieks un kurā struk­tūr­vie­nī­bā.

Praktiskais prin­cips ir viens un tas ir vien­kāršs: cil­vēks tiek ra­dīts tur, kur viņš or­ga­ni­zā­ci­jā tiek ra­dīts, un mā­cī­bu sis­tē­mā viņš ti­kai ie­nāk. Ja dar­bi­nie­ku re­ģistrs ir per­so­nā­la sis­tē­mā, tad no tu­rie­nes nāk arī re­ģis­trā­ci­ja kur­sos, bet mā­cī­bu sis­tē­ma at­pa­kaļ at­dod re­zul­tā­tu un ter­mi­ņu. Ja šī plūs­ma nav de­fi­nē­ta jau pra­sī­bās, tā gan­drīz vien­mēr tiek at­ri­si­nā­ta ar ik­mē­neša iz­klājla­pu, kuru kāds sa­ga­ta­vo ar roku — un tā ir tie­ši tā pati iz­klājla­pa, no ku­ras viss pro­jekts sā­kās.

Līdzīgi ir ar ser­ti­fi­kā­tiem un do­ku­men­tu ap­ri­ti: mā­cī­bu sis­tē­ma prot iz­sniegt ap­lie­ci­nā­ju­mu par kur­sa no­kār­to­ša­nu, bet tā nav do­ku­men­tu va­dī­bas sis­tē­ma, un ilgter­mi­ņa gla­bā­ša­na ar ju­ri­dis­ku no­zī­mi pa­ras­ti pie­der tur, kur jau gla­bā­jas lī­gu­mi un rī­ko­ju­mi, tā­pēc ro­be­žu starp abām sis­tē­mām no­velk pro­jek­ta sā­ku­mā, ne­vis tajā die­nā, kad kāds to pir­mo­reiz pie­pra­sa. Kad to iz­da­ra lai­kus, in­teg­rā­ci­ju sa­raksts kļūst īsāks un lē­tāks; kad ne­iz­da­ra, pēc gada pa­rā­dās pra­sī­ba, kuru ne­viens nav plā­no­jis un ku­rai bu­džets jau ir iz­tē­rēts.

No tā iz­riet arī tas, kā vēr­tēt at­skai­tes, ku­ras ie­pir­ku­mā pa­ras­ti pra­sa vis­pē­dē­jās. Atskaite ir no­de­rī­ga ti­kai tad, ja tā at­bild uz jau­tā­ju­mu, ko kāds tie­šām uz­dos — cik cil­vē­ku šajā struk­tūr­vie­nī­bā ir no­ka­vē­ju­ši ob­li­gā­to ins­truk­tā­žu un kad kat­ram bei­dzas ter­miņš — ne­vis uz to, cik kur­su šo­mē­nes tika at­vērts. Ja sis­tē­ma cil­vē­ku struk­tū­ru sa­ņem no per­so­nā­la re­ģis­tra, šāda at­skai­te ir viens vai­cā­jums; ja ne­sa­ņem, tā ir iz­klājla­pa, ko kāds kat­ru mē­ne­si sa­liek ar roku no di­viem ek­s­por­tiem.

Moodle kā piemērs, nevis kā ieteikums

Kad sa­ru­na no­nāk līdz kon­krē­tiem pro­duk­tiem, Latvijā gan­drīz vien­mēr iz­skan Moodle, tā­pēc ir vērts pa­teikt, kas tas fak­tis­ki ir, pirms sā­kas vie­dok­ļi. Moodle ir mā­cī­bu pār­val­dī­bas sis­tē­ma, ko iz­strā­dā un uz­tur Moodle Pty Ltd, un tā ir brī­vi pie­eja­ma ar GPL li­cen­ci. Tas no­zī­mē, ka pirm­kods ir at­vērts un par pašu prog­ram­ma­tū­ru mak­sāt ne­va­jag, bet ne­no­zī­mē, ka viss ap to ir brī­vi lie­to­jams: GPL at­tie­cas uz kodu, sa­vu­kārt vārds Moodle un lo­go­ti­pi ir pre­ču zī­mes, kuru iz­man­to­ša­nai ko­mer­ciā­los no­lū­kos va­ja­dzī­ga īpaš­nie­ka ie­priek­šē­ja rak­stis­ka at­ļau­ja.

Praktiskajam lē­mu­mam par li­cen­ci sva­rī­gāks ir uz­tu­rē­ša­nas ritms, jo tie­ši tas no­sa­ka bu­dže­tu nā­ka­ma­jiem ga­diem. Moodle pub­li­cē lai­die­nu ka­len­dā­ru ar di­vām lie­la­jām ver­si­jām gadā — ap­rī­lī un ok­tob­rī — un uz­tu­rē­ša­nas lai­die­niem ik pēc di­viem mē­neš­iem; kat­ra lie­lā ver­si­ja sa­ņem div­pa­dsmit mē­nešu vis­pā­rē­jo at­bal­stu, pa­ras­tais lai­diens dro­šī­bas la­bo­ju­mus līdz as­toņ­pa­dsmit mē­neš­iem, bet LTS lai­diens — līdz trīs­des­mit se­šiem. Pēc šī ka­len­dā­ra plā­no nau­du un cil­vē­kus, jo ver­si­ja, ku­rai at­balsts ir bei­dzies, vairs nav gau­mes jau­tā­jums, bet dro­šī­bas jau­tā­jums, un tas pa­ras­ti pie­nāk ne­pie­mē­ro­tā brī­dī.

Ir arī pra­sī­bas, kas skar in­fras­truk­tū­ru un ko vērts pār­bau­dīt pirms so­lī­ju­miem: Moodle 5.2 pra­sa vis­maz PHP 8.3.0 un vienu no PostgreSQL 16, MySQL 8.4, MariaDB 10.11.0 vai Microsoft SQL Server 2019. Un vēl viena lie­ta, ko der zi­nāt, pirms la­sāt ie­spai­dī­gus iz­pla­tī­bas skait­ļus: moodle.org pub­li­cē­tā sta­tis­ti­ka nāk no viet­nēm, kas pa­šas brīv­prā­tī­gi re­ģis­trē­ju­šās, tā­pēc tā rāda ko­pie­nas ap­jo­mu, ne­vis iz­mē­rī­tu tir­gus daļu. Atsevišķi pa­stāv Moodle Workplace, kas pie­ejams ti­kai caur ser­ti­fi­cē­tiem par­tne­riem, un tas ir cits pro­dukts ar citu ie­gā­des ceļu.

Neko no ie­priekšmi­nē­tā ne­va­jag uz­tvert kā ie­tei­ku­mu tie­ši šo sis­tē­mu arī iz­vē­lē­ties, jo pa­rei­zā at­bil­de ir at­ka­rī­ga no tā, cik cil­vē­ku, cik kur­su un cik ter­mi­ņu Jums pa­tie­sī­bā ir. Moodle šeit ir pie­mērs tā­pēc, ka tas ir at­vērts un tā do­ku­men­tā­ci­ja ir pub­lis­ka, tā­tad kat­ru ap­gal­vo­ju­mu par to var pār­bau­dīt bez ne­vie­na pie­gā­dā­tā­ja star­pnie­cī­bas — un tā ir īpa­šī­ba, pēc ku­ras mēra jeb­ku­ru kan­di­dā­tu, arī slēg­tu pro­duk­tu, kura do­ku­men­tā­ci­ja pa­slēp­ta aiz pie­teik­ša­nās for­mas.

Kas izmaksā vairāk nekā licence

Ja li­cen­ce ir bez­mak­sas, bu­džets aiz­iet ci­tur, un daudz la­bāk to re­dzēt pirms pro­jek­ta nekā tā vidū. Lielākā po­zī­ci­ja gan­drīz vien­mēr ir sa­turs: kur­su sa­ga­ta­vo­ša­na, vi­deo ie­rak­stī­ša­na, pār­bau­dī­ju­mu iz­vei­de un tā pati sa­tu­ra uz­tu­rē­ša­na vē­lāk, kad mai­nās pro­ce­dū­ras vai nor­ma­tī­vie akti. Otrā ir mig­rā­ci­ja, ja kaut kas jau ek­s­is­tē — ve­cas Moodle ver­si­jas, kur­si citā sis­tē­mā, da­līb­nie­ku vēs­tu­re, kas jā­sag­la­bā tā­pēc, ka ter­mi­ņi vēl ir spē­kā un pie­rā­dī­jums par tiem jop­ro­jām ir va­ja­dzīgs.

Trešā po­zī­ci­ja ir in­teg­rā­ci­jas un au­ten­ti­fi­kā­ci­ja, un tie­ši šeit Latvijā pra­sī­bas at­šķi­ras no vis­pā­rī­giem sa­rak­stiem: pie­teik­ša­nās ar VPM vai eParakstu, sa­vie­no­jums ar stu­den­tu vai per­so­nā­la re­ģis­tru, vien­o­tā pie­teik­ša­nās vi­s­ai or­ga­ni­zā­ci­jai. Ceturtā, kuru plā­nos redz visre­tāk, ir uz­tu­rē­ša­na pēc pa­lai­ša­nas — ver­si­ju at­jau­ni­nā­ju­mi pēc ie­priekš mi­nē­tā ka­len­dā­ra, dub­lē­jum­ko­pi­jas, lie­to­tā­ju at­balsts un ne­lie­la, bet ne­pār­trauk­ta iz­mai­ņu plūs­ma. Par to, kā šā­dus pro­jek­tus rē­ķi­nām un kādā se­cī­bā tos da­rām, esam uz­rak­stī­ju­ši at­se­viš­ķi Moodle sis­tē­mu iz­strā­des un uz­tu­rē­ša­nas lapā.

Pirms sa­ru­nas ar jeb­ku­ru pie­gā­dā­tā­ju der iz­la­sīt arī to, ko esam ap­ko­po­ju­ši rak­stā par ti­pis­kā­ka­jām kļū­dām, pa­sū­tot iz­strā­di, jo mā­cī­bu sis­tē­mu pro­jek­tos tās at­kār­to­jas gan­drīz ne­mai­nī­gas: ne­no­teikts ap­joms, ne­pār­bau­dīts ek­s­ports un pie­ņē­mums, ka sa­turs ra­dī­sies pats no se­vis. Kad sliek­snis jau ir pā­r­iets un jau­tā­jums ir, ko sa­lī­dzi­nāt pirms lē­mu­ma, tas ir rak­stīts at­se­viš­ķi par to, kā iz­vē­lē­ties mā­cī­bu plat­for­mu. Ja vē­la­ties, lai kāds iz­la­sa Jūsu eso­šo si­tuā­ci­ju un pa­sa­ka, vai sis­tē­ma šeit vis­pār ir pa­rei­zā at­bil­de, uz­rak­stiet mums — daž­kārt go­dī­gā­kā at­bil­de ir, ka pie­tiek ar to, kas Jums jau ir, un ka nau­du vērts tē­rēt sa­tu­ram, ne­vis plat­for­mai.

Piektā po­zī­ci­ja, kuru lat­vie­šu va­lo­das vi­dei vērts pār­bau­dīt at­se­viš­ķi, ir lo­ka­li­zā­ci­ja. Moodle ko­pie­na sis­tē­mu ir tul­ko­ju­si vai­rāk nekā 120 va­lo­dās, bet tul­ko­ju­ma pil­nī­gums va­lo­du star­pā at­šķi­ras, un tas ir pub­lis­ki re­dzams Moodle tul­ko­ša­nas vidē, tā­tad pār­bau­dāms pirms lē­mu­ma. Praksē tas no­zī­mē, ka daļa re­tāk lie­to­to ek­rā­nu var būt an­glis­ki arī tad, kad sa­skar­ne ko­pu­mā ir lat­vis­ka, un ka iz­vē­le starp pil­nī­gu tul­ko­ju­mu un tā trū­ku­mu ir Jūsu, ne­vis ne­jau­šī­ba — bet ti­kai tad, ja to pār­bau­dāt sav­lai­cī­gi.