Jau strādājošs interneta veikals: ko pārbaudīt, pirms pērkat

Pārdevējs atver klēpjdatoru, pagriež ekrānu pret Jums, parāda grafiku ar augošu līkni un pasaka skaitli, kam uzreiz seko pārējie skaitļi un apgalvojumi: veikals strādā, apgrozījums ir tāds, pircēju plūsma ir šāda, un cena ir šī. Viss izskatās kārtībā, un tieši tāpēc ir vērts apstāties, jo gandrīz katrs no šiem apgalvojumiem ir pārbaudāms, un gandrīz neviens no tiem netiek pārbaudīts, kamēr līgums vēl nav parakstīts.

Šis raksts ir par tehnisko pārbaudi pirms jau strādājoša interneta veikala iegādes, un tas nav par to, cik šāds veikals ir vērts, jo vērtēšana un nodokļu jautājumi ir citu cilvēku darbs, kuru mēs šeit apzināti neaiztiekam. Par to, kā veikalu uzbūvēt no nulles, esam rakstījuši atsevišķi, tāpat kā par to, cik maksā interneta veikala izveide. Šeit runa ir par pavisam citu situāciju: veikals jau eksistē, tam ir vēsture, un jautājums ir, kas no šīs vēstures tiešām pāriet Jums un kas paliek pie pārdevēja.

Piekļuve analītikai rāda mazāk, nekā izskatās

Pirmais, ko pieprasa katrs saprātīgs pircējs, ir lasīšanas piekļuve Google Analytics, un tas ir pareizi, bet ar to nepietiek, jo šī piekļuve pierāda mazāk, nekā vairums cilvēku domā. Google Analytics 4 ir piecas lomas, proti, administrators, redaktors, mārketinga speciālists, analītiķis un skatītājs, un tieši skatītāja loma ir tā, kuru pircējam parasti piešķir: skatītājs redz iestatījumus un datus un var mainīt to, kas parādās atskaitēs, bet nevar pārvaldīt lietotājus un mainīt īpašuma iestatījumus.

Pati piešķiršana jau kaut ko pasaka, jo pievienot lietotāju var tikai administrators, un lietotājus identificē pēc Google konta e-pasta adreses, tāpēc pārdevējs, kurš nespēj piešķirt lasīšanas piekļuvi, nav attiecīgā īpašuma administrators, un tas ir jautājums, kas jāuzdod uzreiz. Ekrānuzņēmums nav piekļuve, un saruna, kurā pārdevējs rāda savu ekrānu, nav piekļuve arī tad, ja skaitļi izskatās pārliecinoši.

Tālāk seko detaļa, kuru zina maz cilvēku un kura var pilnībā apgriezt secinājumu, jo Google Analytics ļauj īpašumam uzlikt datu ierobežojumus, un divi no šiem ierobežojumiem attiecas tieši uz naudu: viens no tiem paslēpj izmaksu rādītājus, bet otrs paslēpj ieņēmumu rādītājus. Ierobežotās vērtības atskaitēs neparādās, un lietotājs to vietā redz nulli. Pircējs, kurš redz nulles ieņēmumu ailē, tāpēc nav ieraudzījis, ka veikals nepelna, bet, iespējams, ir ieraudzījis ierobežojumu, un vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir pajautāt, vai ierobežojums ir uzlikts.

Ir arī vispārīgāka robeža, kuru der paturēt prātā visu pārbaudes laiku, un tā skar pašu mērīšanu: analītika rāda to, ko reģistrēja iebūvētais mērīšanas kods, nevis to, cik cilvēku tiešām atnāca. Kods, kas uzlikts tikai uz pateicības lapas, kods, kas nostrādā divreiz, kods uz izstrādes vides vai viens un tas pats kods, kas apkalpo vairākas vietnes, atskaitē izskatās kā apmeklējumi. Neviens no šiem gadījumiem nav krāpšana pēc definīcijas, bet katrs no tiem padara skaitli par kaut ko citu, nekā pircējs domā.

Search Console ir cits objekts un cita pārbaude

Google Search Console rāda to, ko Google pats reģistrēja par vietnes parādīšanos meklēšanas rezultātos, tāpēc tā ir daļēji neatkarīga no pārdevēja uzstādītā mērīšanas koda, un tieši šī neatkarība padara to vērtīgāku par analītiku, kaut gan skaitļi tur ir mazāki un mazāk glaimojoši. Lomas tur ir citas nekā analītikā: īpašnieks, pilnais lietotājs, ierobežotais lietotājs un saistītais lietotājs, un īpašumam ir jābūt vismaz vienam apstiprinātam īpašniekam, citādi piekļuves nav nevienam.

Ierobežotais lietotājs redz veiktspējas atskaiti, tātad vaicājumus, klikšķus, parādīšanās reizes un vidējo pozīciju, bet nevar pievienot lietotājus, iesniegt vietnes karti vai pilnībā pārbaudīt konkrētu adresi, tāpēc pircējam ar to pietiek, lai redzētu meklēšanas plūsmu, bet nepietiek, lai pārņemtu īpašumu. Tā ir apzināta atšķirība, kuru ir vērts saprast pirms sarunas, jo pārdevējs, kurš piedāvā tikai ierobežotā lietotāja piekļuvi, piedāvā skaitļus, nevis iespēju pārņemt.

Ir arī jautājums par to, cik sena ir pati vēsture, un tas mēdz izšķirt vairāk nekā skaitļu lielums, jo Google sāk vākt datus par īpašumu jau brīdī, kad kāds to pievieno, vēl pirms apstiprināšanas, tāpēc nesen izveidots īpašums nevar rādīt vairāku gadu vēsturi neatkarīgi no tā, cik ilgi veikals ir strādājis. Pajautājiet, kad īpašums tika izveidots, un salīdziniet to ar veikala apgalvoto vecumu.

Tagad par to, ko šis rīks var parādīt nepareizi, un šie nav apgalvojumi par pārdevēju negodīgumu, bet vienkārši mehānika: īpašums var būt divu veidu, proti, adreses prefiksa īpašums, kas aptver tikai vienu adresi ar protokolu, un domēna īpašums, kas aptver visu domēnu ar visiem apakšdomēniem. Domēna īpašums tāpēc var sajaukt kopā veikala un pilnīgi atsevišķa emuāra plūsmu vienā skaitlī, un vienīgais veids, kā to redzēt, ir paskatīties, kāda tipa īpašums ir atvērts.

Otrs mehānikas jautājums ir apstiprināšana, un tā notiek šādi: īpašumtiesības apstiprina ar pierādījumu vietnē, un viens no atļautajiem veidiem ir tieši Google Analytics mērīšanas kods. Tas nozīmē, ka abi rīki var būt apstiprināti ar vienu un to pašu kodu, kuru kontrolē viens un tas pats cilvēks, tāpēc divas šķietami neatkarīgas pārbaudes var stāstīt par vienu un to pašu, iespējams, nepareizu vietni. Turklāt neizmantoti apstiprinājuma pierādījumi ļauj agrāk noņemtam īpašniekam apstiprināties no jauna, tāpēc pircējam, kļūstot par īpašnieku, ir jāpārskata, kādi pierādījumi vietnē vēl ir palikuši.

Visbeidzot, ir vērts zināt vēsturiskā loga robežu, kura šeit ir stingra: veiktspējas dati glabājas sešpadsmit mēnešus, tāpēc trīs gadu izaugsmes stāstu no šī rīka izvilkt nevar, un pārdevējam, kurš to sola, ir jāpierāda ar kaut ko citu. Un pēdējais: nav pareizi gaidīt, ka analītikas un meklēšanas rīka skaitļi sakritīs, jo tie mēra dažādas lietas, un neviens Google dokuments neapsola kādu noteiktu attiecību starp tiem.

Eksports nav veikals

Otrā lielā nepatikšana slēpjas vārdā eksports, jo pircējs to saprot kā veikala kopiju, bet praksē tas ir konkrētu tabulu izraksts ar konkrētām robežām. WooCommerce pamatā iekļauj preču importa un eksporta rīku, un tas tiešām strādā, bet tas ir preču rīks: klientus un pasūtījumus tas neaptver vispār, un tiem vajag vai nu maksas paplašinājumu, vai tiešu piekļuvi datubāzei.

Attēli ir atsevišķs sīkums ar nesamērīgi lielām sekām, un iemesls ir eksporta mehānikā: preču eksports strādā ar attēlu adresēm, nevis pašiem failiem, tāpēc attēliem ir jābūt sasniedzamiem importa brīdī, un pamata rīks nepārnes attēlu alternatīvos tekstus. Veikalam ar dažiem tūkstošiem preču tas nozīmē, ka pēc pārcelšanas daļa attēlu var vienkārši nebūt, un to atklāj tikai tad, kad jau ir par vēlu vienoties par cenu.

Slēgtākās platformās robežas ir stingrākas, un tās ir jāzina pirms sarunas par cenu, nevis pēc tās: paroļu jaucējvērtības parasti nepāriet, un tas nozīmē, ka visiem esošajiem klientiem pēc pārcelšanas paroles būs jāatjauno, kas ir tiešs klientu zudums un ko pārdevējs pieminēs reti. Dizaina veidnes licence bieži paliek pie pārdevēja konta, papildinājumi ir atsevišķi abonementi ar savām licencēm, un pasūtījumu vēsturi daļa platformu neļauj ievest atpakaļ pa administrācijas paneli vispār.

Pie tā paša pieder trīs sīkumi, kurus atceras reti un kuri katrs atsevišķi maksā naudu. Dāvanu kartes ar atlikumu ir saistības pret klientiem, un tās ne vienmēr pārceļas kopā ar pārējiem datiem, tāpēc jautājums, cik daudz neizmantota atlikuma veikalā ir, pieder pie cenas sarunas. Drošības sertifikāts netiek pārcelts kā manta, bet izsniegts no jauna uz jaunā turētāja vārda, un tā ir rutīna tikai tad, ja domēns jau ir Jūsu rokās, savukārt dizaina veidnes licence bieži ir piesaistīta pārdevēja kontam, tāpēc pēc pārcelšanas var izrādīties, ka izskats ir jāpērk vēlreiz.

No tā izriet pārbaudes solis, kas neko nemaksā un pasaka daudz. Palūdziet pārdevējam izveidot testa eksportu vēl pirms līguma un atveriet to paši, jo tur uzreiz redzēsiet, vai klienti tajā ir, vai pasūtījumiem ir preču rindas, vai attēliem ir adreses un vai kaut kas no tā, kas veikalā ir redzams, failā vispār neparādās.

Domēns pāriet ar parakstu, nevis ar ierakstu maiņu

Domēna daļa ir tā, kur pircēji jauc trīs pilnīgi dažādas darbības, un šī sajaukšana mēdz beigties ar to, ka domēns paliek pārdevēja vārdā. Vārdu serveru maiņa ir tikai norāde uz to, kurš apkalpo domēna ierakstus, un ar īpašumtiesībām tai nav nekāda sakara; pārcelšana pie cita reģistratora maina to, kurš domēnu apkalpo; un lietotāja maiņa ir tā, kas maina, uz kā vārda domēns ir reģistrēts.

Latvijas domēniem lietotāja maiņas kārtību nosaka NIC.LV, un tā prasa rakstveida apstiprinājumu no pašreizējā lietotāja, jo tieši šī prasība pasargā domēnu lietotājus no tā, ka kāds svešs viņu domēnu pārraksta uz sevi. Iesniegumu var parakstīt ar drošu elektronisko parakstu un nosūtīt uz reģistra e-pastu, var iesniegt caur oficiālo e-adresi valsts portālā latvija.gov.lv, adresējot to Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtam, vai var uzrakstīt uz papīra, nosūtot skenējumu un oriģinālu pa pastu. Ja domēnu apkalpo reģistrators, iesniegums iet caur to, nevis tieši uz reģistru.

Divas detaļas šajā kārtībā ir svarīgākas par pārējām, un pirmā no tām ir tā, ka pēc lietotāja maiņas iepriekšējais lietotājs uzreiz zaudē lietošanas tiesības, un nav neviena atjaunošanas perioda, kurā viņš varētu tās atgriezt, tāpēc kārtība ir jāsakārto pareizi no pirmās reizes. Otrā ir tā, ka juridiskas personas iesniegumu paraksta personas ar pārstāvības tiesībām un tas noformējams atbilstoši dokumentu juridiskā spēka prasībām, tātad ar to nepietiek, ka to atsūta kāds no uzņēmuma darbiniekiem.

Atsevišķa uzmanība pienākas gadījumam, kad pārdevējs ir uzņēmums, kuru plāno likvidēt, jo tieši šeit veikala pirkšana var beigties ar domēna zaudēšanu. Lietotāja maiņa jāizdara, pirms likvidācija ir pabeigta, jo pēc tam to izdarīt vairs nav iespējams; apturēta saimnieciskā darbība lietotāja maiņu bloķē; un pēc likvidācijas seko īss pārejas periods, kura beigās domēna vārds kļūst brīvi reģistrējams jebkuram. Pircējam, kurš gaida, kamēr pārdevējs nokārtos savas lietas, tas var nozīmēt, ka veikala adrese aizies svešam cilvēkam.

Maksājumu konts nepāriet ar pirkuma līgumu

Pieņēmums, ka kopā ar veikalu pāriet arī maksājumu pieņemšana, ir izplatīts un nepareizs, bet tikpat nepareizi ir teikt, ka maksājumu kontu pārcelt nevar vispār, jo pareizais formulējums ir vidū: pirkuma līgums pats par sevi kontu nekustina, bet maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir sava kārtība, un tas var arī atteikt.

Stripe savā dokumentācijā apraksta tieši šo gadījumu, norādot, ka esošajam konta īpašniekam, kurš vēlas nodot kontu citam, piemēram, pārdodot uzņēmumu, vispirms jāsazinās ar atbalsta dienestu, lai noskaidrotu, kāda informācija jāatjauno. Pēc tam maināma bankas konta informācija izmaksām, uzņēmuma juridiskais nosaukums, nodokļu maksātāja numurs un pārstāvja dati, turklāt uzņēmums tieši brīdina nesūtīt jaunā īpašnieka datus pa e-pastu, savukārt tad, ja uzņēmums ir pārņemts citas valsts juridiskās personas paspārnē, kārtība ir citāda.

Ir vēl viena detaļa, kas skar tieši datus un kuru pircēji uzzina vēlu: ja pāreja notiek nevis pārņemot to pašu kontu, bet pārceļoties uz jaunu, tad starp diviem kontiem var pārkopēt klientus un maksājumu metodes, bet atsevišķi maksājumi, rēķini, plāni un abonementi, kuponi, notikumi un žurnāli nepārkopējas. Veikalam ar abonementiem tas ir kritiski, jo abonementu pārtraukšana nozīmē ieņēmumu pārtraukšanu, un šo jautājumu vajag uzdot pirms darījuma, nevis pēc tā.

Latvijas banku iegādes līgumu nosacījumus mēs šeit neizmantojam, jo tos šai pārbaudei neizlasījām, un to ir godīgāk pateikt nekā aizpildīt ar minējumu, tāpēc tas ir apzināts robs, nevis izlaidums. Ja veikals pieņem maksājumus caur Latvijas banku vai vietējo maksājumu starpnieku, jautājums par to, vai līgumu drīkst nodot, ir jāuzdod tieši tam pakalpojumu sniedzējam, un Stripe kārtību uz to pārnest nedrīkst.

Klientu saraksts ir juridiski asākā daļa

Šeit ir vieta, kurā pircējs var iegādāties nevis aktīvu, bet pienākumu, un tieši tāpēc šī sadaļa ir uzrakstīta kā brīdinājums, nevis kā pamācība. Sākums ir darījuma struktūrā: ja pērkat uzņēmuma daļas, tad pārzinis paliek tas pats juridiskais subjekts un datubāze nemaina īpašnieku; ja pērkat veikalu kā aktīvu kopumu no cita subjekta, tad personas dati nonāk pie jauna pārziņa, un tas ir pavisam cits gadījums.

Vispārīgā datu aizsardzības regula neko neapsola par veikalu pirkšanu, un tajā nav panta, kas sacītu, ka klientu datubāze pāriet automātiski. Ir jābūt tiesiskam pamatam pēc 6. panta, un ir informēšanas pienākums: 13. pants prasa nosaukt pārziņa identitāti brīdī, kad datus iegūst, savukārt 14. pants, kas attiecas tieši uz gadījumu, kad dati nav iegūti no pašas personas, prasa jaunajam pārzinim paziņot savu identitāti, nolūkus, tiesisko pamatu, datu kategorijas un avotu, un to izdarīt ne vēlāk kā mēneša laikā vai pirmajā saziņā.

Latvijā mārketinga e-pastiem virsū nāk vēl viens likums, un tieši tas ir šīs sadaļas kodols. Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 9. pants aizliedz sūtīt komerciālus paziņojumus pa e-pastu tam, kas nav devis iepriekšēju piekrišanu, un vienīgais izņēmums prasa trīs nosacījumus vienlaikus: paziņojumi ir par tā paša pakalpojumu sniedzēja līdzīgām precēm vai pakalpojumiem, saņēmējs sākotnēji nav iebildis, un katrā nākamajā ziņojumā ir bezmaksas iespēja atteikties. Datu valsts inspekcija ir skaidrojusi, ka šis likums ir speciālais regulējums un ka bez tā vēl ir vajadzīgs pamats pēc regulas.

Un tagad tas, kas šo padara par slazdu: minētais izņēmums ir uzrakstīts pakalpojumu sniedzējam, kurš adreses ieguvis savos komercdarījumos, tātad tam pašam, kurš klientus apkalpoja. Pircējs, kurš adreses nav ieguvis, nav šis pakalpojumu sniedzējs, tāpēc iepriekšējā īpašnieka izņēmums kopā ar failu nepārceļas; Datu valsts inspekcija savukārt nav publicējusi skaidrojumu par veikalu iegādi, un tās klusēšana nav atļauja.

Ārpus Latvijas šis jautājums ir atrisināts dažādi, un šo nesakritību ir godīgāk parādīt, nekā aizklāt. Vācijas datu aizsardzības iestāžu konference 2024. gadā ieņēma stingru nostāju, uzskatot, ka klientu datubāzes pārdošana kā atsevišķs aktīvs parasti prasa iepriekšēju piekrišanu, savukārt Spānijas nacionālais likums satur normu, kas uzņēmuma pārejas gadījumā apstrādi prezumē par tiesisku, ja tā vajadzīga darbības nepārtrauktībai. Latvija šo jautājumu nav noregulējusi ar savu skaidrojumu, tāpēc pircējam paliek regula, minētais 9. pants un juridiska konsultācija par konkrēto darījumu.

Pārbaudes, kuras nav atkarīgas no pārdevēja

Visas iepriekšējās pārbaudes ir atkarīgas no tā, ko pārdevējs piešķir un ko viņa iestatījumi rāda, tāpēc blakus tām ir vērts salikt vismaz vienu, kuras avots ir cits, un vienkāršākā no tādām pārbaudēm ir servera žurnāli, jo tie pieraksta pieprasījumus neatkarīgi no tā, vai lapā vispār ir uzstādīts mērīšanas kods un vai apmeklētājs piekrita sīkdatnēm.

Šī nav Google metode un neviens Google dokuments to neiesaka, tāpēc arī mēs to nepasniedzam kā oficiālu ieteikumu, bet kā praksi, kurā, salīdzinot žurnālu pieprasījumu apjomu ar analītikas sesijām par to pašu periodu, parasti redz vai nu saprātīgu attiecību, vai tādu atšķirību, par kuru ir vērts jautāt. Piekļuvi žurnāliem parasti dod hostinga vadības panelis, tāpēc šī pārbaude prasa hostinga piekļuvi, un tieši tāpēc to der pieprasīt vienlaikus ar pārējo.

Otrs neatkarīgais avots ir maksājumu pakalpojumu sniedzēja pārskats, un tas ir vienīgais no visiem, kas rāda naudu, nevis apmeklējumus. Šeit ir svarīga viena atšķirība: pārskats, kuru pārdevējs atsūta kā dokumentu, nav tas pats, kas pārskats, kuru redzat paša pakalpojumu sniedzēja panelī, jo pirmo var sagatavot jebkurš, otro ne, tāpēc lūdziet piekļuvi panelim vai vismaz kopīgu ekrānu ar to atvērtu.

Ir vēl viena pārbaude, kas maksā piecas minūtes un kuru izlaiž gandrīz visi: paskatīties, kā veikals izskatās meklētājā šodien, ievadot tā nosaukumu un dažas preču nosaukumu frāzes. Ja veikals apgalvo par stabilu meklēšanas plūsmu, bet pats savā vārdā neparādās vai parādās aiz tirdzniecības vietnēm, kurās tas pats pārdod, tad plūsma nāk no citurienes, un ir vērts noskaidrot, no kurienes, jo apmaksāta reklāma pēc darījuma var vienkārši apstāties.

Trešā ir grāmatvedības puse, kuru mēs neaiztiekam pēc būtības, bet kuras esamību ir vērts pieminēt, jo tā ir vienīgā, kas sasaista visu pārējo ar deklarētiem skaitļiem, un, ja analītika, maksājumu panelis un grāmatvedība stāsta trīs dažādus stāstus, tad problēma nav mērīšanas precizitātē, un tālāk vairs nav tehniska saruna.

Koda un platformas stāvoklis ir pārbaudāms lēti

Tehniskā stāvokļa pārbaude izklausās kā dārgs audits, bet lielākā daļa atbildes ir iegūstama dažās stundās un ar publiskiem datiem. Pirmais solis ir noskaidrot platformas un valodas versiju un salīdzināt to ar ražotāja publicēto atbalsta kalendāru, jo pēc atbalsta beigām jaunas ievainojamības vairs netiek lāpītas, kaut gan veikals turpina strādāt tieši tāpat kā iepriekš.

Otrais solis ir papildinājumu saraksts kopā ar to atjaunināšanas vēsturi, jo pamests papildinājums ir vienlaikus drošības risks un slēpta izmaksa: kādā brīdī to nāksies aizstāt, un aizstāšana strādājošā veikalā parasti nozīmē pārrakstīt arī visu, kas ap to ir uzbūvēts. Trešais ir jautājums par to, vai veikals kādreiz ir bijis uzlauzts un kas pēc tam tika darīts, un šo jautājumu ir vērts uzdot tieši, jo izvairīga atbilde šeit ir tikpat informatīva kā apstiprinoša.

Ceturtais solis attiecas uz kodu, ja veikals ir pielāgots, un tas ir tuvu jautājumam, kuru esam aplūkojuši atsevišķi rakstā par to, kas Jums pieder, kad sistēma ir gatava. Šeit pietiek ar praktisko pusi: kur atrodas repozitorijs, kas tam var piekļūt un vai tas pāriet Jums kopā ar veikalu, jo repozitorijs pārdevēja personīgajā kontā pēc darījuma paliek pārdevēja personīgajā kontā, ja to atsevišķi nepārvieto.

Blakus repozitorijam ir piekļuves un atslēgas, un tās mēdz būt izkaisītas pa vietām, kuras neviens nav pierakstījis: hostinga panelis, domēna konts, maksājumu panelis, e-pasta pakalpojums, ārējo pakalpojumu atslēgas un analītika. Sarakstu ar tām ir vērts pieprasīt rakstiski pirms darījuma un pārbaudīt pēc tā, jo atslēga, kuru neviens nenodeva, atklājas parasti tad, kad kaut kas pārstāj strādāt, un tobrīd pārdevējs jau ir aizgājis.

Piektais ir atkārtoto izmaksu saraksts, kas ienāk kopā ar veikalu, un tas mēdz būt garāks, nekā pircējs gaida, jo tur ietilpst platformas abonements, atsevišķi papildinājumu abonementi, dizaina veidne, maksājumu starpnieka komisijas, hostings, domēns un sertifikāti, un katram no tiem ir savs atjaunošanas datums un sava cena pēc pirmā termiņa. Šo sarakstu ir vērts salikt vienā tabulā pirms cenas apspriešanas, jo tieši tas parāda, kāda ir veikala reālā ikmēneša izmaksa.

Ko pieprasīt, pirms parakstāt

Viss iepriekšējais saved pie prasību kopuma, kas neaizņem daudz laika un kas godīgam pārdevējam nesagādā grūtības: analītikas pusē tā ir skatītāja piekļuve pašai īpašumam, nevis ekrānuzņēmumi, kopā ar atbildi par to, vai ieņēmumu rādītāju ierobežojums ir uzlikts, un Search Console pusē ierobežotā lietotāja piekļuve kopā ar norādi, kāda tipa īpašums ir atvērts.

Datu pusē tas ir testa eksports pirms līguma, atbilde par to, vai paroļu jaucējvērtības pāriet, un skaidrība par to, kas notiek ar pasūtījumu vēsturi. Domēna pusē tas ir apliecinājums par to, uz kā vārda domēns ir reģistrēts šodien, un vienošanās par to, ka lietotāja maiņa notiek pirms samaksas vai vienlaikus ar to, nevis pēc.

Maksājumu pusē tas ir jautājums maksājumu pakalpojumu sniedzējam, nevis pārdevējam, jo tikai tas var pateikt, vai konts pāriet un ar kādiem nosacījumiem, un pārdevēja pārliecība šajā jautājumā nav pierādījums. Ja veikalā ir abonementi, tad tas pats jautājums jāuzdod vēlreiz atsevišķi tieši par tiem, jo abonementi ir tā daļa, kas pārcelšanā lūst visbiežāk. Datu aizsardzības pusē tā ir skaidrība par to, kā saraksts tika savākts un kas klientiem tolaik tika pateikts, un rakstiska vienošanās par to, ka pēc darījuma jaunais pārzinis izpildīs savu informēšanas pienākumu.

Šo prasību kopums izskatās garš, bet tas ir īsāks nekā viena nedēļa, kas paiet, mēģinot pēc darījuma atgūt domēnu vai atjaunot abonementus, un lielāko daļu no tā godīgs pārdevējs sagatavo pāris stundās. Pārdevējs, kurš pret šīm prasībām iebilst, ar to pašu ir atbildējis uz svarīgāko jautājumu, un tas ir lētākais iespējamais veids, kā to noskaidrot.

Un beidzot ir divas lietas, kuras šis raksts apzināti nedara, jo tās nav mūsu darbs un izlikties par citu profesiju būtu sliktākais, ko šeit varētu izdarīt. Mēs neizsakām viedokli par to, cik veikals ir vērts, un neaizstājam juristu jautājumā par konkrēta klientu saraksta izmantošanu, jo abi ir citu cilvēku darbs. Ja vēlaties, lai tehnisko daļu pārbaudām mēs, pirms parakstāt, sazinieties ar mums, un mēs to izdarām kopā ar interneta veikalu izstrādes komandu.